Pēdējo gadu laikā šis mīts gan pamazām sāk brukt – to aktīvi
“brucina” gan jauno literātu Lauras Dreižes, Lindas Nemieras, Ievas
Melgalves un citu publicētie romāni, kas tapuši fantāzijas un
zinātniskās fantastikas žanrā, gan regulāri notiekošie fantāzijas
un fantastikas īsprozas konkursi, kuros vērojama arvien lielāka
rakstītāju atsaucība, gan lasītāju interese par tulkoto un pašmāju
žanru literatūru, kuras pamatā ir iztēles lidojums. Taču attiecībā
uz trešo lielo fantastiskās literatūras “pīlāru” – šausmu
literatūru – bieži joprojām sastopams viedoklis, ka “šausmenes”
lasa un raksta tikai, maigi izsakoties, dīvaiņi.
Šo priekšstatu nu pamatīgi sašūpojusi jauna grāmata – “Latviešu
šausmu stāsti” , kuru oktobra pēdējās dienās klajā
laida Apgāds Zvaigzne ABC. Krājumā apkopoti divdesmit
latviešu rakstnieku īsprozas darbi ar šausmu un spoku stāsta
iezīmēm, kuri tapuši visa 20. gadsimta garumā un 21. gadsimta
iesākumā – proti, no laikposma pirms I Pasaules kara līdz pat 2016.
gadam. Stāsti par spokainiem un neizskaidrojamiem
atgadījumiem, kā izrādās, nav bijuši sveši ne tādiem latviešu
literatūras korifejiem kā Aleksandrs Grīns, Vladimirs Kaijaks,
Mirdza Bendrupe, Vizma Belševica un Dagnija Zigmonte, ne
iecienītiem mūsdienu autoriem – Guntim Berelim, Andrim Zeibotam,
Ievai Melgalvei. Uzzinām, ka latviešu autoru iztēlē rosās
visdažādākie baiļu atveidi: gan šausmu žanram tipiski tēli: spoki,
veļi un milzu zirnekļi, gan šķietami gluži nevainīgas būtnes un
priekšmeti: kaimiņmājas pagalma bērni, pelēks T krekls, parasts
kabatas nazis. Rakstnieki dāsni “apšausmina” arī reālas Latvijas
vietas – Kurzemes ciematos klejo rēgi, kādā Rīgas augstceltnē
pulcējas vampīri, bet Centrāltirgū iegādāts sienas spogulis rāda
pavisam citu realitāti...
“Latviešu šausmu stāsti” kalpos vispirms kā aizraujošs un
neparasts ieskats latviešu literatūras vēsturē no līdz šim vēl
neskartā iracionālā aspekta, bet arī kā lieliska tumšo
ziemas vakaru lasāmviela un, visbeidzot, pierādījums tam, ka
latviešu literatūrā fantāzijas lidojums klātesošs ir bijis vienmēr.
Izvērtēt to, kā gadu gaitā mainījies lasītāja “baiļu faktors”,
palīdzēs stāstu sakārtojums hronoloģiskā secībā, kā arī
sakārtotājas – literatūrzinātnieces, fantāzijas un šausmu žanra
pētnieces Bārbalas Simsones – priekšvārds; tajā apskatīta šausmu
žanra būtība un sniegts īss ieskats tā vēsturē, raksturoti krājuma
izveides principi un latviešu šausmu stāsta “progress” cauri gadu
desmitiem, pakāpeniski mainoties tam, ko latviešu lasītājs uzskata
par bailes iedvesošu.
Ne visi krājumā iekļautie stāsti ir tipiski šausmu stāsti mūsdienu
izpratnē. Taču, kā teikts grāmatas priekšvārdā, “uz visiem šajā
izlasē iekļautajiem stāstiem ir iespējams palūkoties no jauna
aspekta, izbaudīt labi uzrakstīta spoku stāsta valdzinājumu un
varbūt beidzot noskaidrot: kas tad īsti ir latviešu lasītāja “baiļu
faktors”?”
