Dzeja

Grāmatas priekšvārdā, kam dots zīmīgs virsraksts “Ojārs Vācietis” – saprastais, pārprastais, neizlasītais”, Ludmila Azarova raksta, ka šī „būtībā ir pirmā Ojāra Vācieša dzejas izlase, kas secībā un konceptuāli vienoti, bez dīvainiem baltiem plankumiem (no šodienas lasītāja viedokļa) un vēstījuma pārrāvumiem (..) aptver autora daiļradi visā mūža garumā – no romantiskas jūsmas un pasaules lāpīšanas līdz nežēlīgiem patiesības mirkļiem pēdējo gadu dzejoļos”.
Izlasei veido trīs plašas daļas; katrā sakopota konkrētā laikposmā sarakstītā dzeja, bet tikai pirmajā un nedaudz arī otrajā lasītājs sastapsies ar tiem darbiem, kurus varētu nosaukt par klasiskiem un vispārzināmiem O. Vācieša personības raksturotājiem – sākot ar jauneklīgas mīlestības apliecinājumiem un beidzot ar kodīgu satīru. Ievērojamu vietu izlasē ieņem tie dzejoļi, kuri pirmoreiz tika publicēti tikai dzejnieka Kopotajos rakstos – krietnu laiku pēc tam, kad autora jau vairs nebija mūsu vidū. Tieši šos dzejoļus lasot, var asi izjust Vācieša minorīgā noskaņojuma eskalāciju līdz pat dziļam traģismam, tāpēc pārsteidz ne tikai dzejnieka asredzīgais padomju dzīves redzējums, bet arī nežēlīgā paššaustīšanās. Ja daiļrades agrīnajā posmā O. Vācieša rokrakstu burtnīcās atrodami diezgan daudzi labojumi un svītrojumi, tad pēdējo gadu dzejoļi, šķiet, rakstīti vienā elpas vilcienā, un tas kļūst acīmredzams, uzmanīgi lasot dzejnieka pārdomu un izjūtu nospiedumus bieži vien īsajās un nervozi satrauktajās dzejas rindās.
Grāmatā iekļautas vairākas O. Vācieša suģestējoši jūtīgās un savā poētikā vienreizīgās liriskās poēmas; būtiski, ka izlase sākas ar iekšējā dramatismā un novatorismā arvien vēl aktuālo poēmu „Balsij bez pavadījuma”.
Vērienīgajā izlasē, kā raksta L. Azarova, „sastādītāji centušies restaurēt dzejnieka patieso un nepārtraukto radošo ceļu, veidojot grāmatu bez izrautām lapām”.