Cilvēka bērns

Rakstnieks Jānis Klīdzējs no Kalifornijas man atsūtīja paku ar piecām savām trimdā izdotajām grāmatām, jo biju sācis rakstīt scenāriju daudzsēriju filmai pēc viņa stāstu krājuma GOJPUTNU DZĪSMA motīviem.
Tas bija Dieva pirksts, ka lasīšanai kā pirmo paņēmu “Cilvēka bērnu”. Lasīju un priecājos, ka mazo Bonifāciju ar pilnām tiesībām varētu iekļaut sava seriāla varoņu ģimenē. Taču puika bija tik vīrišķīgs un patstāvīgs, ka pieprasīja visu ekrāna platību. Un galu galā romāna beigu ainā pie krusta panāca savu…
Lasiet un uzzināsiet, kas mani tā saviļņoja, ka kritu uz ceļiem līdzās Boņukam ar pateicību Dievmātei par filmu, kas dažās sekundēs uzzibsnīja manī visā krāšņumā un lika mainīt nodomu.
Jānis Streičs

“Tu redzi, kā ir, kad tu esi cilvēka bērns. Tev jārunājas pašam ar savu sirdi. Citu reizi tā sāk zviegt kā zirgs, un ko vari tu? Nekā! Tu nevari vis viņu piebāzt ar auzām vai zāli un pateikt: esi tagad paēdusi un klusē... Nekā. Tu nekad nevari zināt, kad tā ir paēdusi un vai tā visā mūžā kādreiz vispār būs paēdusi. (..) Tad tu beidzot sāc runāt ar Dievu – vai vismaz tu domā, ka jāparunā ar pašu Dievu par visu ko, ko tu pats nevari ne zināt, ne saprast... Un, kad tu sāc runāt, domā, ka tev būs daudz runājamā un daudz atbilžu. Beidzot tu, cilvēka bērns, stāvi rasainā rītā basām kājām smilšaina ceļa malā un redzi, ka šo atbilžu ir tikai tik vien, cik ar sauli mirdz uz putnu spārniem un ar rasu bērzu galos... To visu redzot, tev ir liela laime un nelaime reizē, tāpēc ka tu zini, ka tu esi – cilvēka bērns...”