Citas debesis

Iznācis kosmisko šausmu meistara iedvesmots krājums!

Amerikāņu šausmu un fantāzijas klasiķis H. F. Lavkrafts savā 1927. gadā publicētajā esejā “Pārdabiskās šausmas literatūrā” aprakstījis šo daiļliteratūras žanru vēsturi un attīstību. Esejā analizēti daudzu iepriekšējo gadsimtu autoru un paša Lavkrafta laikabiedru darbi.

Šajā krājumā tulkotāja Aija Čerņevska apkopojusi stāstus, kas izpelnījušies augstu novērtējumu no Lavkrafta puses un šķiet izturējuši laika pārbaudi arī līdz mūsdienām. Tāpat sakārtotāja grāmatā mēģinājusi apvienot pēc iespējas dažādu autoru stilu un daudzveidīgus baismu atmosfēras radīšanas paņēmienus. Papildus stāstiem grāmatā sniegta īsa informācija par autoriem un fragmenti no Lavkrafta esejas.

Lūk, neliels ieskats krājumā.

Tad manās ausīs nonāca kāda tikko jaušama, neparasta skaņa – it kā tālīna gonga sitieni. Tā šķita plūstam pie mums no purvu un vītolu plašumiem pretējā krastā. Skaņa atkārtojās regulāros intervālos, taču pavisam noteikti tā nebija ne zvana šķindoņa, ne attāla tvaikoņa taure. Ne ar ko citu nevaru to salīdzināt kā vien ar augstu debesīs pakārta milzīga gonga dunoņu, kas nemitīgi atkārto savu neskaidri metālisko signālu, klusu un melodisku, vēl un vēlreiz.
– Tā ir viņu skaņa, – zviedrs svinīgi nočukstēja. – Tā ir viņu pasaules skaņa, viņu valstības dūkoņa. Šeit barjera ir tik plāna, ka tā var kaut kā izplūst cauri. Bet, ja uzmanīgi ieklausīsies, tu jutīsi, ka tā nav tik daudz virs galvas, cik mums apkārt. Tā ir vītolos. Paši vītoli dūc šo skaņu, jo šeit tie ir padarīti par mums naidīgo spēku simboliem.
Aldžernons Blekvuds. “Vītoli”

Ne bez šausmām (jo esmu vien mirstīgs cilvēks) es kā jauns māceklis sākumā vēroju Aviktam paklausīgo radījumu varenos un atbaidošos vaibstus – jūras un zemes, zvaigžņu un debesu garus, kas slīdēja šurpu turpu plašajās marmora zālēs. [...] Ne bez riebuma cēlu pie mutes vīna kausu, ko bija ielējuši staigājoši līķi, un maizi, kas bija pasniegta ar rēgu rokām.
Klārks Eštons Smits. “Dubultā ēna”