Es dzīvoju priecīgi. Nerātnības mūža garumā

Sagaidot cildeno dzīves jubileju, rakstnieks, publicists, vairāk nekā 50 grāmatu autors Arnolds Auziņš (1931) memuārliteratūras un jautru atgadījumu cienītājus aicina iepazīties ar atmiņām par savu jaunību un darba gadiem grāmatā „Es dzīvoju priecīgi” (ar intriģējošo apakšvirsrakstu „Nerātnības mūža garumā”). Lasīt ir tikpat priecīgi un viegli, cik šī grāmata ir uzrakstīta.
Grāmatas priekšvārdā rakstnieks Ēriks Hānbergs apgalvo, ka ar Arnoldu Auziņu nekad nav garlaicīgi, un šo atzinumu visnotaļ pierāda autoram raksturīgajā asprātīgajā un vienkāršajā stilā izklāstītie notikumi un secinājumi par notikušo. Pats autors ir sacījis: „Esmu pārliecināts, ka humora izjūta ir liela Dieva dāvana. Tā ļauj nenovecot un liek vienmēr būt labā formā.”
Rakstnieka paziņu lokā bijuši vai visi 20. gadsimta otrās puses ievērojamākie inteliģences darbinieki (O. Vācietis, R. Ezera, I. Auziņš, G. Treimanis un daudzi citi) – par šiem līdzgaitniekiem iekrājies gana plašs anekdotisku kuriozu un savdabīgu epizožu krājums. Personiskā stāstījuma fonā spilgti iezīmēts pēckara padomju kultūras dzīves periods līdz pat Atmodas sākumam. Grāmata saistīs gan tos lasītājus, kuri paši pārdzīvojuši šo neviennozīmīgo laikposmu, gan arī tos, kuriem interesē salīdzinoši nesenās, bet bieži nepelnīti nopeltās vēstures lappuses.
A. Auziņa memuāros pārliecinoši atklājas arī paša lielā smējēja – literāta, kultūras darbinieka un ģimenes cilvēka – portrets.
„Grāmata „Es dzīvoju priecīgi” ir kopsavilkuma atskats rotaļīgi nopietnā vēstījumā. izklāsts – piedzīvojumžanrā. Bezbēdīgs,” – tā spalvasbrāļa veikumu novērtējis Ē. Hānbergs.