1. Vispirms varbūt pastāsti kaut ko par sevi. Kurs esi
dzimis, audzis, kur gāji skolā?
Es piedzimu Virdžīnijas štatā ASV, agrā bērnībā dzīvoju Havaju
salās, bet skolas gadus galvenokārt pavadīju Vašingtonas štatā.
Beidzu Dienvidkalifornijas Universitāti Losandželosā, tātad esmu
diezgan liels rietumnieks, un tas ir labi redzams manos darbos.
2. Kas tu gribēji būt divpadsmit, astoņpadsmit un
trīsdesmit gadu vecumā? Un kāpēc?
Divpadsmit gadu vecumā gribēju kļūt par plastisko ķirurgu tikai
tāpēc vien, ka biju ārkārtīgi aizrāvies ar filmām par plastisko
ķirurģiju. Astoņpadsmit gados gribēju uzņemt filmas, pat
iestājos (un tiku uzņemts) USC, jo uzskatīju, ka rakstīšana nevar
būt vērā ņemama karjera. Bet trīsdesmit gados... nu – kurš saka, ka
man ir trīsdesmit? Labi – teiksim, ka trīsdesmit gados man
jau ir/bija vislabākais darbs pasaulē, kāpēc lai es vēlētos darīt
kaut ko citu?
3. Vai astoņpadsmit gadu vecumā tev bija kāda stingra
pārliecība, kas šobrīd vairs nav spēkā?
Es apgalvoju, ka man nekad, nekad nebūs īsu matu. Tagad man ir
militārs ezītis un par modi es vairs neizsakos tik kategoriski.
Tieši to, ko visvairāk noliedz, tu pēc pieciem gadiem izdari.
4. Kas ir tie trīs mākslas darbi – grāmata, glezna,
skaņdarbs – kas tevi ir dziļi ietekmējuši un arī daļēji
veidojuši tevi par rakstnieku?
Pītera Kerija grāmata “Oskars un Lusinda”, jo man patīk, kā autors
– īpaši šajā grāmatā – tev piedāvā pilnīgi radītu iztēles pasauli,
tā ka darba sižets ir tikai niecīgs slānis. Man patīk šādas
grāmatas, un tādas cenšos rakstīt arī pats. Muse dziesma Map of the
Problematique, kas, starp citu, ir grāmatas “Nazis, ko neatlaist”
vadmotīva dziesma. Tajā ir tieši tāda enerģija, kādu vēlējos izlikt
uz papīra, un domāju: “Ja vien es spētu to īstenot...” Un varbūt
Džordža Eliota “Midlmārča”, jo tā vienkārši ir grāmata, kas sevī
ietver visu pasauli.
5. Ja padomā par to, ka varēji izvēlēties arī citus radošās
izpausmes veidus, kāpēc izvēlējies tieši rakstīt
romānu?
Vienkārši: romānā tu esi visa dievs. Domāju, ka visi rakstnieki
dziļi sevī ir izsalkuši pēc varas un vēlas pārņemt pilnīgu
kontroli. Bet, ja nopietni, tad rakstīšana ir piemērota manam
temperamentam – man patīk strādāt sev pašam. Turklāt tas ir
mākslinieciskās izpausmes veids, kas, kā pats esmu atklājis,
visvairāk atalgo, tas dod visvairāk brīvības. Es patiešām nevarētu
dziedāt par algu – karameli.
6. Lūdzu, pastāsti par savu pēdējo grāmatu!
“Briesmoņcilvēki” ir pēdējā triloģijas “Haosa spēle” daļa
(turpinājums “
Nazim, ko neatlaist” un “Jautājumam un Atbildei”).
Viola un Tods tajā atrod sevi un atklāj ļoti negaidīta kara mīklu.
Viss (nepavisam) nenotiek tā, kā domāts, un triloģijas beigas ir
vienkārši satriecošas.
7. Ko Tu ceri – kas paliek cilvēkos pēc tavu grāmatu
izlasīšanas?
Man ir patiess prieks par visu, ko lasītāji tajās atrod. Es nekādā
ziņā negribu lasītājiem uzbāzties – tikai vēlos nedaudz viņu laika,
lai izstāstītu stāstu par jautājumiem, kas mani uztrauc. Ja viņu
domas ir līdzīgas manējām, labi, ja nav, arī labi. Vissvarīgākais
ir abpusēja saruna.
8. Kurus autorus rakstniecības karalistē tu visvairāk
apbrīno un kāpēc?
Droši vien atkal jāpiemin Pīters Kerijs, jo es pats maršēju viņa
bungu taktī. Iespējams, esmu arī Nikolā Bārkera lielākais
fans. Šie autori patiešām raksta tikai tāpēc, ka citādi nevar, un
domāju, ka tas ir vislabākais ceļš.
9. Daudzi mākslinieki sev izvirza godkārīgus mērķus. Kādi ir
tavējie?
Mani mērķi patiesībā ir privāti. Es tos turu slepenībā. Domāju, ka
skaļi, kliedzoši mērķi rada pārāk lielu spiedienu. Labāk
pazemīgi noliecu galvu un klusi strādāju pretī mērķiem.
10. Kāds būtu tavs iedvesmojošais padoms visiem, kas
raksta?
1. Kad cilvēki jautā, ar ko tu nodarbojies, saki,
ka esi rakstnieks (tas ir svarīgi).
2. Atrodi laiku tam, lai rakstītu katru
dienu.
Abu padomu īstenošana ir daudz, daudz grūtāka, nekā šķiet, taču nav
nekā svarīgāka par to.
Fear and panic in the air
I want to be free
From desolation and despair
And I feel like everything I sow
Is being swept away
When I refuse to let you go
Muse dziesmas Map of the Problematique vārdi
