Romāna darbība norisinās Parīzē, aptuveni 1948. gadā. Stāsta caurviju tēma ir psihoterapeita tikšanos apraksti ar kādu klienti, kura ļoti vēlas nākt uz viņa sesijām, lai gan zina, ka dakters jau pošas pensijā. Jaunā kliente atšķiras no vairuma citu, un psihoterapeitam rodas vēlme izprast, kādēļ Agate par savu terapeitu izvēlējusies tieši viņu. Rezultātā no šīm terapijām ieguvēja ir ne tikai kliente, bet arī pats psihoterapeits.
Man kā lasītājai bija ļoti saistoši ielūkoties psihoterapeita un Agates sesijās; brīžiem pat šķita, ka arī es tajās piedalos kā novērotājs no malas. Sarunu laikā Agate un psihoterapeits pārrunā aktuālus jautājumus – mentālo veselību, vientulību, mīlestību, bērnības traumas, arī lietas, kuras katram būtu dzīvē jāpaveic. Sesijās kopā pavadītais laiks izrādās nozīmīgs gan psihoterapeitam, gan Agatei, jo abi iedrošina viens otru paskatīties uz pasauli citādāk.
Nereti dzīvē satiekam cilvēkus, kuri tajā ienākuši īstajā brīdī un laikā, ko atzīstam vien vēlāk. Šāda ir arī Agates tikšanās ar psihoterapeitu. Kāds cilvēks reizēm var izmainīt visu mūsu pasauli ar sarunu, pareizi formulētu jautājumu vai ar savu klātbūtni vien. Romānā šādas satikšanās psihoterapeitam ir ar vairākiem personāžiem (ne visi ir viņa klienti), kas pierāda, cik daudz dažkārt spēj izmainīt viens cilvēks.
Ja stāsta sākumā psihoterapeits skaitīja seansus, cik viņam atlikuši līdz pensijā došanās brīdim, tad vēlāk viņš to darīt pārstāja, jo bija ieguvis jaunu skatījumu uz dzīvi un tās baudīšanu.
Romāns ir lielisks atgādinājums tam, ka, dzīvojot dzīvi pilnvērtīgi un ielaižot tajā citus, līdz tam neiepazītus cilvēkus, varam turpināt augt, attīstīties, piedzīvot ko jaunu, tādējādi izkļūstot no vientulības, kura pa laikam mēdz piezagties daudziem.
