Kā jau agrāk pieminēju vasaras atskaitē, rudenī vairāk palasīšu
ko drūmāku vai ”biedējošāku”, tā nu beidzot pieķēros arī
Drakulai . Plauktā jau gaida arī ”
Jātnieks bez galvas”, vairāk gan nezinu ko pēc tam līdzīgu
ņemt, bet gan jau uzradīsies kas tēmai atbilstošs. Drakulu reiz
iesāku lasīt pirmskādiem gadiem pieciem, bet tā arī nepabeidzu,
šoreiz gan ar aizrautību būros cauri.
Un tā, jauniņais jurists Džonatans dodas ciemos pie grāfa Drakulas,
lai palīdzētu viņam nokārtot īpašuma pirkšanas dokumentus, bet pēc
laiciņa attopas, ka ir jocīgā onkuļa gūsteknis. Notiek dīvainas
lietas – Drakula lien pa sienām, nav redzams spogulī, nekad neēd
Džonatana klātbūtnē… Ar laiku Džonatana dienasgrāmatai (visa
grāmata ir tikai dienasgrāmatu ieraksti vai vēstules/telegrammas,
ziņu raksti) pievienojas vēl viņa mīļotās Mīnas dienasgrāmata un
vēstules, tad arī viņas draudzenes Lūsijas rakstītais, kā arī divu
ārstu piezīmes. Abiem ārstiem jātiek galā ar dīvaino ”slimību”, kas
piemklējusi Lūsiju – nabadzīte ir uz nāves gultas ar diviem maziem
pušumiem uz kakla un nekas nelīdz.
Kaut arī sarakstīts pirms vairāk kā simts gadiem, man darbs likās
lielisks. Tā vairāku personu stāstījuma metode dod to sajūtu, ka tā
varētu būt īstenība, jo ne jau viņiem visiem būtu bijušas vienādas
halucinācijas. No sākuma pat mazliet smieklīgi likās, ka pilnīgi
viss, sākot no kučiera un beidzot ar mākoņiem, ir baismīgs, tumšs
un biedējošs. Nu labi, tā īpašība jau man tikai patīk, laikam
vienkārši pievērsu par daudz uzmanības, kad sāku to pamanīt. Šim
lietainajam rudenim nekas nepiestāv labāk kā mošķi un šausmu stāsts
no 19. gadsimta, ar ko ierušināties zem segas. Un ja ir vēlēšanās
sākt lasīt vampīru literatūru, ar Drakulu būtu tikai loģiski sākt,
jo viņš ir tā teikt ”tēls – aizsācējs”.
Aiga Grosa, http://estvardus.wordpress.com, 7.10.2012.