Atsauksmes no citiem lasītājiem par šo grāmatu dzirdētas tikai
labu labās, arī grāmatas saņemto balvu skaits un aizmugurītes
apraksts ir iespaidīgs, tāpēc ”
Amerikāņu dievi ” šķita kā
must-read.
Galvenais varonis ir Ēna – vīrietis labākajos gados, kurš pēdējos
trīs no tiem pavadījis cietumā, bet nu ir izlaists. Diemžēl pirmā
brīvības diena ir gaužām šokējoša – viņa sieva gājusi bojā avārijā.
Pārsteigumu sagādā arī kāds vīrs, kurš sevi dēvē par Trešdienu, un
neatlaidīgi uzstāj, lai Ēna pie viņa strādā par tādu kā
miesassargu. Un te nu sākas stāsta maģija – Trešdiena ir dievs un
tādu kā viņš ir daudzi. Viņi iespējams izskatās savdabīgi, tomēr
šķiet kā gluži parasti cilvēki. Vecie dievi (tādi kā Trešdiena,
leprekons Svīnijs, Lieldienas un citi) un jaunie dievi (lidmašīnu,
telefonu, interneta) plāno savstarpēju karu. Par to kas notiek
tālāk, ir vēl atlikušās ~500 lappuses.
Man ļoti patika sākums un pati grāmatas ideja. Tā kā sarakstīta
2001. gadā, tolaik drošvien bija pat vēl atbilstošāka modei, kad
tehnoloģiju attīstība strauji uzņēma tempu un radās jaunie dievi.
Bet beigās arī bija dažas mistērijas, kas man tā arī palika
nesaprastas. Piemēram, kāpēc Lora piecēlās no mirušajiem? Kas
domāts ar Ēnas gājienu pa taciņām, kuras varēja izvēlēties? Labi,
to iespējams sameklēšu internetā. Tagad par valodiņu. Kaut arī,
piemēram, dabas apraksti ir skaisti un dzejiski, viss romāns kopumā
uzrakstīts tiešs un bez aplinkiem, autors lietas sauc īstajos
vārdos un iztēle viņam ir ļoti laba. Bija jauki, ka daži no
īpašvārdiem, kas aizgūti no krievu valodas (Polunočnaja, Černobogs
u.c.), bija uzreiz vieglāk saprotami, jo līdz paskaidrojuma vietai
grāmatā jau varēja apjaust vārdu/dievu nozīmi. Pamanīju, ka viena
no tulkotājām uzķērusies uz ”lily of the valley”. Tā ir tikai
maijpuķīte, nevis ielejas lilija. Vēl šajā grāmatā atradu manas
iecienītās kafijas aprakstu – melna kā nakts, salda kā grēks. To nu
es tagad atcerēšos. Grāmatā gan neatzīmēju, bet bija arī pavisam
īsi, vienkārši un ģeniāli aprakstīts, kas šie dievi būtībā ir un kā
pastāv. Kopumā man grāmata patika, priecājos, ka par spīti tēmai un
nosaukumam, reliģija praktiski nav pieminēta, galvenie ir tikai
paši dievi. Pluss arī skaistajam grāmatas vāciņam, man kā žagatai
ļoti iet pie sirds zelta spārniņi. :)
Aiga Grosa, http://estvardus.wordpress.com, 11.11.2012.
