Atsauksmes no citiem lasītājiem par šo grāmatu dzirdētas tikai labu labās, arī grāmatas saņemto balvu skaits un aizmugurītes apraksts ir iespaidīgs, tāpēc ” Amerikāņu dievi ” šķita kā must-read.

Galvenais varonis ir Ēna – vīrietis labākajos gados, kurš pēdējos trīs no tiem pavadījis cietumā, bet nu ir izlaists. Diemžēl pirmā brīvības diena ir gaužām šokējoša – viņa sieva gājusi bojā avārijā. Pārsteigumu sagādā arī kāds vīrs, kurš sevi dēvē par Trešdienu, un neatlaidīgi uzstāj, lai Ēna pie viņa strādā par tādu kā miesassargu. Un te nu sākas stāsta maģija – Trešdiena ir dievs un tādu kā viņš ir daudzi. Viņi iespējams izskatās savdabīgi, tomēr šķiet kā gluži parasti cilvēki. Vecie dievi (tādi kā Trešdiena, leprekons Svīnijs, Lieldienas un citi) un jaunie dievi (lidmašīnu, telefonu, interneta) plāno savstarpēju karu. Par to kas notiek tālāk, ir vēl atlikušās ~500 lappuses.

Man ļoti patika sākums un pati grāmatas ideja. Tā kā sarakstīta 2001. gadā, tolaik drošvien bija pat vēl atbilstošāka modei, kad tehnoloģiju attīstība strauji uzņēma tempu un radās jaunie dievi. Bet beigās arī bija dažas mistērijas, kas man tā arī palika nesaprastas. Piemēram, kāpēc Lora piecēlās no mirušajiem? Kas domāts ar Ēnas gājienu pa taciņām, kuras varēja izvēlēties? Labi, to iespējams sameklēšu internetā. Tagad par valodiņu. Kaut arī, piemēram, dabas apraksti ir skaisti un dzejiski, viss romāns kopumā uzrakstīts tiešs un bez aplinkiem, autors lietas sauc īstajos vārdos un iztēle viņam ir ļoti laba. Bija jauki, ka daži no īpašvārdiem, kas aizgūti no krievu valodas (Polunočnaja, Černobogs u.c.), bija uzreiz vieglāk saprotami, jo līdz paskaidrojuma vietai grāmatā jau varēja apjaust vārdu/dievu nozīmi. Pamanīju, ka viena no tulkotājām uzķērusies uz ”lily of the valley”. Tā ir tikai maijpuķīte, nevis ielejas lilija. Vēl šajā grāmatā atradu manas iecienītās kafijas aprakstu – melna kā nakts, salda kā grēks. To nu es tagad atcerēšos. Grāmatā gan neatzīmēju, bet bija arī pavisam īsi, vienkārši un ģeniāli aprakstīts, kas šie dievi būtībā ir un kā pastāv. Kopumā man grāmata patika, priecājos, ka par spīti tēmai un nosaukumam, reliģija praktiski nav pieminēta, galvenie ir tikai paši dievi. Pluss arī skaistajam grāmatas vāciņam, man kā žagatai ļoti iet pie sirds zelta spārniņi. :)

Aiga Grosa, http://estvardus.wordpress.com, 11.11.2012.