Kinga ‘Mirdzums’, man šķiet, ir viņa populārākais darbs, lielu daļu no tā iepsējams panākusi grāmatas ekranizācija, kas IMdB top 250 atrodama 46. vietā. Tas ir arī labākais darbs, ko esmu no Kinga lasījusi. Vismaz līdz šim.

Džekam dzīvē īsti neveicas – problēmas ar alkoholu, grūti savaldīt dusmas, rakstniecībā neiet tik gludi, kā gribētos. Viņš ir zaudējis darbu, bet vismaz atradis kaut ko vietā – kopā ar sievu un dēliņu pieskatīs viesnīcu ‘Overlook’ ziemas sezonā, kad tā ir slēgta. Prom no visa viņš cenšas rast mierinājumu un atveseļošanos viesnīcas tukšajās telpās un mierā. Džeka dēls Denijs savukārt ir ar īpašām spējām apveltīts zēns, kurš jau pirms pārvākšanās nojauš, ka dzīvošana ‘Overlook’ neko labu nenesīs. Viesnīcai ir bagātīga vēsture ar slepkavībām, krāpniekiem un zudušiem sapņiem. Par to, kā viņiem tur klājas paliek pārējās ~380 lappuses.

Grāmatas vāciņš ir ļoti atbilstošs un skaists, par to prieks. Saturs ir pat vēl labāks, jo Kinga rakstīšanas stils ir lielisks un spēja noturēt manu uzmanību arī pēc jau padsmitās grāmatas atvēršanas reizes (nebija laika, kad lasīt un nācās daudz niekoties, tas parasti notrulina manu interesi par grāmatu). Sižets raisās diezgan ātri, un vietas, kur tas ieturēja pauzi, nešķita liekas vai garlaicīgas. Nebija arī neviens tēls, kurš nepatiktu vai šķistu samākslots. Viņus izprast un just līdzi varēja pateicoties valodiņas rakstībai – lielajiem, mazajiem burtiem, ‘domas’ slīprakstam utt. Baisie notikumi ir labi aprakstīti, līdz ar to mana iztēle darbojās ar pilnu jaudu. Fakts, ka viņi ir pilnībā vieni paši un ieputināti nomaļajos kalnos darbojas kā ideāla platforma pārējiem baisajiem notikumiem. Prieks, ka paralēli tiem arī risinās mistērija ar mazo zēnu un viņa vīzijām, kas dod lasītājam mājienus, bet pilnībā neatklājas līdz grāmatas beigām. Lasot sižets man likās kā  mikstrojums no trīs filmām – Rouzreda, Amitvilla un 1408 – kad ēkas dzīvo pašas savu dzīvi un cilvēki tajās kļūst tikai par spēļmantiņu. Par filmu runājot – arī šajā gadījumā grāmata man patika daudz labāk, jo 80. gadu filmā nav viegli attēlot visu ko nospēlēja mana iztēle lasot notikumus grāmatā. Daļēji filmu man sabojāja galvenā aktrise – ar savu tēlošanu un nemitīgo pārbīļa izteiksmi līdz filmas beigām man jau bija tā piebesījusi, ka gribējās, lai ar viņu kaut kas nelāgs notiek. Nikolsons un viesnīca (tā ir gluži kā atsevišķs tēls, grāmatā tas ir īpaši jūtams) gan savu lomu nospēlēja uz goda.  Šis romāns vienozīmīgi ir viens no labākajiem ko esmu pēdējā laikā lasījusi.

Aiga Grosa, estvardus.wordpress.com, 19.07.2013.