Šī ir skumjākais stāsts grāmatplauktā. Neviens cits literārais darbs pēdējā laikā nav tā izrāvis sirdi no krūtīm kā smeldzīgais un aizkustinošais stāsts par garīgi atpalikušo Čārliju un laboratorijas peli Aldžernonu.

Puķes Aldžernonam ir no tām grāmatām, kuru gribas ieteikt izlasīt katram. Lai ieskatītos spogulī un ieraudzītu savu sirdsapziņu. Lai apstātos un novērtētu visu, ko dzīve mums spēj dot un apdomātu, cik gan vieglprātīgi bieži pret tās dāvanām izturamies. Lai nākamreiz, sastopoties ar citādo, atcerētos par Čārliju. Puisi, kurš vēlējās palikt “guderāks”, jo ticēja, ka tad apkārtējie viņu iemīlēs un pieņems.

Atverot pirmo grāmatas lapaspusi, sagaida pārsteigums. Neviens vārds nav uzrakstīts gramatiski pareizi un raibs iet gar acīm no stila kļūdām. Bet, taisnību sakot, pēc pāris rindiņām par to nospļauties, jo tie ir vārti uz Čārlija pasauli. Tā ir viņa dienasgrāmata, kuru viņš atskaišu formā uzsāk rakstīt pēc tam, kad piekrīt kļūt par izmēģinājuma trusīti zinātniskā eksperimentā. Gudrie prāti, veicot izmēģinājuma testus uz peles Aldžernona, atklājuši, ka ķirurģisku manipulāciju rezultātā iespējams panākt krasu prāta spēju uzlabošanos. Garīgi atpalikušais Čārlijs, kura IQ ir knapi 70, ir ideāli piemērots, lai kļūtu par pirmo cilvēku, uz kura tiek izmēģināta jaunā metode.

Viņš ir pieaudzis bērns. Visāvisumā apmierināts – viņam ir darbs maiznīcā, kurā klājas itin labi. Tur viņam ir draugi, kuri, ja Čārlijs atkal nogāž kādus smieklīgus podus, gatavi ar viņu draudzēties. Viņš apmeklē skolu un skolotāja saka, ka viņam mācības padodas labi. Tagad viņam ir parādījusies iespēja kļūt gudrākam – Čārlijprāt, cilvēks kļūst gudrs tad, kad iemācās rakstīt bez kļūdām un tekoši lasīt. Viņš ar apbrīnu noskatās kā pelei Aldžernonam veikli, ar katru reizi aizvien ātrāk, izdodas atrast pareizo izeju no spēļu labirinta, kamēr viņam tas ir neatrisināms uzdevums. Pele laikam ir “guderāka” par viņu.

Kad pēc operācijas Čārlija atskaitēs pazūd gramatiskās kļūdas, teikumi kļūst kārtīgi strukturēti, mēs iepazīstam jaunu personību. Kuram pēkšņi parādās visi “normālo” niķi un stiķi – savs ego. Viņš saprot, ka tā saucamie draugi pagātnē patiesībā tikai smējušies par viņa jocīgajiem izgājieniem. Bērnības atmiņas, kas lēnām atgriežas apziņā, nes līdzi tik daudz sāpju – par stingro māti, kas ar sišanu mēģina “izsist” no puisēna nenormālību, gļēvulīgo tēvu, kas nevar viņu aizstāvēt, vienaudžu nežēlību pret savādo zēnu. Šausmīgā pazemojuma sajūta, kuru viņš izjūt pirmoreiz dzīvē, ir kā ledusauksta ūdens šalts.

Līdz ar atmiņu atgriešanos, puiša IQ pieaug kosmiskā ātrumā – jau pavisam drīz lasītājs atduras pret faktu, ka Čārlijs ir gudrāks par viņu. Pat mazliet gribas apskaust Čārliju. Kaut vai par faktu, cik ātri viņš apgūst valodas, ielaužas zinātnes lauciņā. Kļūst par ģēniju. Līdz vienā brīdī vairs neiztur sajūtu, ka viņš ir nevis personība, bet zinātniska eksperimenta rezultāts. Čārlijs paķer Aldžernonu un bēg.

Aldžernons ir atslēga. Šis pelēns – ģēnijs, kurš intelekta līmenī pārspēj ikvienu sugas brāli. Taču pienāk brīdis, kad Aldžernons atsakās skriet pa labirintu. Jo vinš vairs nespēj atrast pareizo virzienu. Skrien sienā. Un tad Čārlijs saprot, ka viņu sagaida tas pats – straujš regress.

Grāmatas otrā puse ir ļoti smaga. Taču cauri šim nepanesajam smagumam ir kāds stars, ko gribas dēvēt par mīļumu. Mēs iemīlam Čārliju un skumstam līdz ar viņu. Mūsu sirds mazliet salūzt, kad viņš dodas nolikt puķes pie Aldžernona kapiņa. Bet mums jau visāvisumā ir labi. Gribētos, lai Čārlijam arī tā ir. Lai kur viņš savās zemapziņas dzīlēs atrastos.

Anda Jansone, http://andasstuff.wordpress.lv, 8.01.2013.