Pavisam neilgi pirms “izsludinātā” pasaules gala jūsu rokās
nonāk grāmata, kurā norisinās ne vairāk un ne mazāk kā apokalipse.
Pēdējo stundiņu tajā neizraisa krītoši meteorīti, dabas likstas vai
kosmosa viesu iebrukums.
Pārejas notikumu galvenie ierosinātāji ir paši
cilvēki.
Viss iesākas ar slepenu eksperimentu Noass (lielisks autora humora
izjūtas apliecinājums!), kurā uz nāvi notiesātiem noziedzniekiem
tiek izmēģināts jauns vīrusa veids (viņi labprātīgi piekrīt kļūt
par izmēģinājumu zaķīšiem, jo tā iespējams izvairīties no soda
izpildes). Tas pieškir inficētajiem neiedomājamu spēku un ātrumu.
Bet, ak vai, – pēc labākajām tradīcijām viss noiet greizi –
superkareivju vietā viņi pārtop par vampīriem, kas gatavi bez
žēlastības nogalināt, lai tikai tiktu pie kārotās asiņu devas. Kad
dzirdat vārdu “vampīri”, aizmirstiet par Krēslas smukģīmīšiem, kas
pārvietojas ar stilīgiem auto un dzīvo pārticīgu dzīvesveidu,
sapinoties mīlas piedzīvojumos ar parastajiem mirstīgajiem. Pārejas
vampīri trāpīgi tiek dēvēti par vīrusainajiem un pēc viņu
izlaušanās no laboratorijas sienām sākas neizbēgama sliktāko
scenāriju (lasiet – viss, kas vien var noiet greizi), piepilde.
Turklāt, katru desmito upuri vīrusainie nevis izsūc sausu, bet
padara par vienu no savējiem, tā audzējot savu populāciju milzīgā
ātrumā. Panika, haoss, bailes pārņem visu ASV teritoriju un pēc
gadsimta no agrākās lielvalsts jau paliek tikai drupas.
Starp laboratorijas izmēģinājuma trusīšiem ir arī kāda noslēpumaina
meitene vārdā Eimija, kura inficēšanas brīdī ir tikai sešus gadus
veca. No nāves viņu paglābj FIB īpašais aģents Volgāsts, kas
meiteni aizved kalnos, lai tur mēģinātu bērnu pasargāt no haosa,
kas pārņem pasauli. Viņš nojauš, ka Eimija ir sava veida atslēga,
kas var glābt cilvēci no pilnīgas bojāejas. Diemžēl, neviens nezina
kā šo atslēgu pareizi izmantot.
Grāmatas otrā nodaļa atklāj notikumus, kas risinās 90 gadus pēc
pirmo vīrusaino izlaušanās no laboratorijas. Lasītājs ieskatas
kādas izdzīvojušo cilvēku grupiņas izmisīgajā pastāvēšanā nelielā
drošības saliņā, kuras gaismas naktī sargā no briesmoņu iebrukuma
(kā zināms, vampīri vēl vairāk par ķiplokiem necieš vien gaismu).
Taču tehnika nav mūžīga – akumulātori, kas nodrošina strāvas padevi
starmešiem, draud izlādēties pavisam, bet palīdzību lūgt nav kam.
Līdz tehniķis Maikls ar paštaisītu radiouztvērēju uzķer dīvainu
signālu, kas tuvojas nometnei – tā var būt zīme, ka TUR ārā, aiz
nometnes sienām, bez viņiem vēl ir kāds izdzīvojušais un tas meklē
palīdzību. Signāla avots ierodas nometnē mazas meitenes izskatā.
Kuras vārds ir Eimija.
Patiesībā šajā brīdī grāmatas autors Džastins Kronins mūs iemet
pavisam citā – atsevišķā grāmatā. Lasot par nometnes dzīvi un tās
varoņiem, grāmatas pirmā daļa šķiet tik tāla un abas vieno vien
neuzvaramie vīrusainie un Eimija.
Grāmata ir skarba – autors bez žēlastības slaktē visus varoņus, kam
lasītājs paspēj kaut cik pieķerties. Dažreiz šī nežēlastība šāk
nopietni kaitināt – šķiet, autors apzināti vēlas lasītāju novest
līdz teju apokaliptiskam stāvoklim. Ar domu – skat, kādus
nesmukumus var savārīt saujiņa homo sapiens, kā rezultātā
nepatikšanas pārpārēm ir visai zemeslodei.
Spraiga darbība – tas ir grāmatas lielākais trumpis. Citādi – tā,
tāpat kā Holivudas filmu fabrikas daudzmiljonu budžeta filmas,
nevedina uz dziļākām pārdomām un neatstāj īpašu pēcgaršu. Māc
pamatotas aizdomas, ka pavisam drīz tā tiks iemūžināta kinolentē,
kas, manuprāt, būs vēl viena filma, kas uz urrā iekasēs naudiņu
visā pasaulē, bet satura ziņā būs milzīga vilšanās, sevišķi tiem,
kas lasījuši grāmatu. Jo, lai saliktu jēdzīgu stāstu un apslaktētu
visus autora iecerētos varoņus, ar divām stundām varētu būt krietni
par maz. Brrr, tiešām gribas ticēt, ka kino dievs varētu salikt
sprunguļus šīs ieceres riteņa spieķos – jo, ekranizējumā varētu būt
tik daudz klišeju, ka tagad jau metas zosāda (noteikti taču
scenārists katastrofas 90 pēcgades ilustrēšanai pamanīsies
iestarpināt kadru ar vējā plīvojošu, skrandainu Amerikas karogu,
fonā skanot skumji patosainai mūzikai).
Tāpēc, pirms ķerties pie grāmatas lasīšanas, der atcerēties
salīdzinājumu ar kino – no popkornfilmas taču negaidam Bertoluči
daiļradi. Līdzīgi ir ar Pāreju – apmēram nojautu, ka tā lasīsies
ātri, īpaši negaidītus pārsteigumus nesagādās un pāršķirot grāmatas
pēdējo lapaspusi, pārņems mazuma piegarša. Jo tagad jāgaida otrās
un trešās daļas tulkojumi.
Un, kas to liedz darīt, ja pasaules gals reālajā dzīvē un
nenoteiktu laiku ir atlikts?
Anda Jansone, http://andasstuff.wordpress.lv, 02.01.2013.
