16 gadus veco Beatrisi gaida nopietna izvēlē. Jau pavisam drīz
piederības pārbaudē atklāsies, kurai no piecām kopienām viņa
pievienoties – Nesavtīgajiem, Taisnprāšiem, Mācītajiem,
Sirsnīgajiem vai Drošsiržiem? Pārbaudei nav iespējams sagatavoties,
tā ir kā lēciens nezināmajā, kas nosaka, pēc kuru pārstāvju
noteikumiem jauniete turmāk veidos savu dzīvi. Sen, pirms nezināma
laika, šīs piecas kopienas tika radītas ar mērķi, lai izskaustu tās
īpašības, kas iespaidojušas pasaules nekārtības. Tie, kuri vainoja
nezināšanu, kļuva par Mācītajiem, tie kuri vainoja divkosību, par
Taisnprāšiem, patmīlības pretinieki par Nesavtīgajiem, agresijas
noliedzēji par Sirsnīgajiem, bet gļēvulības izaicinātāji – par
Drošsiržiem. “Kopiena ir svarīgāka par asinssaitēm” ir devīze, kas
jāpieņem kā vienīgā patiesība. Tie, kuri ir pārāk vāji vai
izdarījuši nepiedodamus pārkāpumus, kļūst par nepiederīgajiem jeb
izstumtajiem. Beatrises vecāki pieder Nesavtīgajiem un nemaz
nešaubās, ka viņu meita savu dzīvi veltīs nesavtīgām rūpēm par
citiem. Tikai pati meitene par to nav pārliecināta. Jo patiesībā,
viņa tā īsti neiederas nevienā kopienā. Izvēles dienā viņa pieņem
negaidītu lēmumu.
Citādie vienlaikus ir pavisam svaigs stāsts,
bet no otras puses – lasot pārņem mazliet déjà vu sajūta.
Svaigs, jo apspēlē mums visiem piemītošās īpašības, liekot uzdot
jautājumu – cik viegli vai sarežģīti būtu pieņemt un dzīvot tikai
ar vienu no tām. Vai jūs varētu nekad nemelot kā Taisnprāši? Bet
varbūt nekad nedomāt par savām vajadzībām, bet primāri rūpēties par
citiem – kā Nesavtīgie? Aha, ja tā padomā, nemaz tik viegli tas
nebūtu. Ar šo spēlēšanos ar tik personiskām lietām kā rakstura
šķautnes un dominējošās īpašības, autore iepūš svaigu elpu
fantastikas žanra lauciņā.
Déjà vu savukārt klauvē pie durvīm tajā brīdī, kad
ielasoties, nojaušam, kas sagaida jauniņo varoni – viņa būs tā
Citādā, kas mainīs pastāvošo iekārtu, cīnīsies pret ļaunajiem un
atvērs acis citiem. Brīdī, kad 16 gadīgai meitenei jāņem rokās īsts
ierocis, jākaujas līdz asinīm, prātā nāk Bada spēļu galvenā varone
Katnisa. Arī lasot šo grāmatu, uzdevu jautājumu – vai tiešām
nepieciešams tik daudz vardarbības un nežēlības? Savukārt, dalīšana
pa kopienām neviļus izsauc asociācijas ar veco labo Dž. K.
Roulingas Hariju Poteru. Atminaties, arī tur īpašs spēks,
ieskatoties cilvēka prātā, noteica, kurā kopienā viņam nonākt. Un
vēl Citādo noskaņa velk asociācijas pat ar Džordža Orvela Lielo
Brāli no 1984. Nozombētajiem cilvēkiem, kuri bez emocijām mehāniski
pakļaujas varenajam spēkam.
Bet tad…. Tad uzzinu, ka autorei Veronika Rotai ir tikai 24 gadi!
Tajā brīdī šo stāstu sāku lasīt ar pilnīgi savādākām izjūtām. Šī ir
viņas debija literatūras pasaulē un Citādie vēl ir tikai pirmā
triloģijas daļa (angļu valodā izdota arī otrā daļa, bet noslēgums
tiek solīts šī gada beigās). Te nu neatliek nekas cits, kā atzinīgi
paklanīt galvu – tik jaunai rakstniecei radīt darbu, kas momentā
kļuvis par bestselleru, aizraujot miljoniem lasītāju…. Tas nav pa
spēkam katram. Patiesībā, pašu autori var mierīgi nodēvēt par
Citādo. Vecumā, kad citi vēl sapņo par pirmā raksta nonākšanu
žurnālā, viņa izdod 413 lapaspušu biezu grāmatu, kas gozējas
dižpārdokļu plauktos visā pasaulē.
Tāpēc Veronika Rota viennozīmīgi kļuvusi par manu iedvesmas avotu.
Ja tici sapnim un mērķtiecīgi strādāsi pie tā, tas piepildīsies. Un
vecumam nav nozīmes!
Anda Jansone, http://andasstuff.wordpress.lv, 21.02.2013.
