Ja esat lasījuši Patrika Rotfusa Vēja vārdu, tad sapratīsiet to kņudoņu pakrūtē atverot triloģijas otrās grāmatas, Vieda vīra bailes pirmo lapaspusi. Šajā, vairāk nekā tūkstoš lapaspušu biezajā ķieģelī, sagaida turpinājums galvenā varoņa Kvouta īpašajam stāstam un, skaidrs, ka šī grāmata ierauj savā pasaulē tā, ka nemaz nepamanīsiet kā rudens lapas pazūd no kokiem un rītos peļķes pārklāj pirmā ledus kārta.

Stāsts turpinās turpat, kur noslēdzās pirmās grāmatas notikumi – Ceļakmens viesnīcā, kur Hronists pieraksta viesnīcnieka Kvouta neparasto dzīvesstāstu. Šķiet, kopš stāsta sākuma pagājuši gadi, jo Kvouts izstāstījis par savas bērnības dramatiskajiem notikumiem, izdzīvošanu bez graša kabatā pilsētas ielās un visbeidzot, sava sapņa piepildījumu – nokļūšanu Universitātē. Kaut gan patiesībā pirmās grāmatas darbība norisinās vienas dienas laikā. Bet ne velti var teikt – izcils stāsts nojauc laika robežas un to klausoties/lasot, attopies, ka vakars jau sen klāt un nav ne jausmas, kur paskrējušas minūtes un stundas. Ja neesiet lasījuši Vēja vārdu, varētu šķist, kas gan tur īpašs? Kas šo stāstu dara tik atšķirīgu no simtiem citu? Piejauciet šķipsniņu maģijas, pat ja jums fantāzijas žanrs nav īpaši tuvs (kā tas ir man). Arī es pirms tam neticēju, ka Vēja vārds iebrāzīsies manā pratā ar tādu intensitāti un sašķobīs manu visnotaļ skeptisko uztveri, pārliecinot, ka fantāzijas sacerējums var konkurēt ar realitāti.

Patrikam Rotfusam piemīt spēja rakstīt tā, ka lasītājs, nebaidīšos teikt, spēj iekāpt grāmatā un nokļūt līdzās varoņiem. Turklāt katrs tēls, kas parādās grāmatā, ir izstrādāts tik rūpīgi, ka tiklīdz tas nozūd no redzesloka, interese tikai aug augumā. Kāpēc? No kurienes? Kas notika tālāk? – tik daudz jautājumu, nemaz nerunājot par centrālo sižeta līniju. Nepārsteidz fakts, ka tik tikko iznākušais Rotfusa jaunākais darbs The Slow Regard of Silent Things, veltīts atsevišķam tēlam – Auri, meitenei, kas dzīvo Universitātes pazemē. Viņa Vēja vārdā un Vieda vīra bailēs parādās tikai atsevišķās epizodēs, bet atstāj aiz sevis tādu noslepumainības plīvuru, ka lasītājam jau nekas cits neatliks, kā atkal uzķerties uz Rotfusa izmestā āķa (te nu gan laimīga nopūta, jo tas nozīmē vēl vairāk aizraujošas lasāmvielas).

Vieda vīra bailes, manuprāt, ir līdzvērtīgs Vēja vārda turpinājums. Nez kāpēc, man šo grāmatu lasīšanas procesu gribas salīdzināt ar  tumšās šokolādes ēšanu. Lēnām, nesteidzoties, izbaudot katru pamatīgās garšas piesātināto gabaliņu, iegrimstot aizvien dziļāk labsajūtā. Un tā jau ir, viens piekritīs un mās ar galvu, savukārt cits dos priekšroku piena šokolādei. Bet tāpēc jau mēs, lasītāji, esam tik dažādi.

Anda Kārkliņa, andasstuff.wordpress.lv, 20.11.2014.