Tā ir fantāzija. Fantāzijas detektīvs ar noziegumu un vainīgā meklēšanu. Tas ir sapnis. Pieauguša cilvēka sapnis pēc nogurdinošas dienas. Sapnis, pēc kura pamostoties ir pilnvērtīgi izbaudīta miega un atpūtas sajūta. Fantāzijas detektīvs ar noziegumu un vainīgā meklēšanu.

Tā ir oriģinālliteratūra. Tomēr tā ir literatūra, kas balansē uz robežas „jau ir un vēl nav literatūra”. Pēc sajūtām – ir aptrūkusies kāda mazītiņa rozīnīte, lai būtu skaidrs, ka darbs ir gatavs. Protams, man patika, lasīju ar prieku. Un zinu, ka kādreiz lasīšu vēlreiz. Tomēr nebija tās sajūtas, ka, izlasot pēdējo teikumu, tūlīt un tagad sākšu atkal ar pirmo teikumu. Nebija vēlmes lasīt „uz riņķi”, par spīti tam, ka ir sižets, darbība un raitums norisēs.

Kāpēc?

Lasot "Mirušie nepiedod" neatkāpās sajūta, ka es to jau esmu lasījusi. Visu laiku nepameta sajūta, ka es šo pasauli esmu redzējusi Tolkīna Viduszemē, le Gvinas Jūraszemē, Sapkovska Veģmakā, Kārda Endera spēlē. Tik ar to starpību, ka klasiķu pasaules bija izstrādātas kā viens veselums, bet šeit šīs izstrādātības pietrūka. Nepameta sajūta, ka es sižeta darbību var atrast arī Agates Kristi darbos par Erkilu Puaro un mis Mārplu. Ievas grāmatā jūtama šo visu iepriekš lasīto klasiķu ietekme, viņu daiļrades „klātstāvēšana” rakstot.

Tēlu izstrādāšana man „prasījās pēc vēl”.

Centrālajam, sievietes tēlam, īsti līdz galam nenoticēju. Likās – pusaudze nonākusi krustcelēs un nezina, ko iesākt ar visu to piedzīvotā, pārdzīvotā un uzzinātā bagāžu. Ko darīt ar savām zināšanām un citādību, būšanu ne tādai, kā citi. Gribējās paņemt aiz rokas un pateikt: „Nepārdzīvo par to, ka esi viena savās izjūtās. Visi ir vieni savās izjūtās un šo nastu nekad un nekur neviens nevar sadalīt pa vairākiem pleciem. Labāk izbaudi esības mirkli, sauli, vēju un visu pārējo, ko redzi ap sevi.”

Vīriešu tēli man atstāja plakaniskuma iespaidu. Viņi iznesa savu virsuzdevumu grāmatā, un tikai. Bet viņiem taču arī ir pārdzīvojumi un iekšējā pasaule! Savādāka, nekā sievietes pasaule, bet tas jau tikai bagātina pasauli un lietu kārtību.

Iespaids – romāna vīriešu tēli tikai piekārtoti centrālajam, sievietes tēlam. Fons viņas domām, pārdomām un emocionālajām izpausmēm.

Es ļoti gaidu nākošo Ievas romānu žanra tematikā. Jo šis darbs, par spīti manam kritiskumam, ir veiksmīgs pieteikums žanra literatūrā.

Andra Gustavsone, lffb.lv, 23.07.2013.