Tieši tik vienkārša ir pamatideja – jauns žurnālists intervē
vampīru, kurš viņam izstāsta savu stāstu. Taču, šis stāsts ir
piesātināts ar sajūtām un dažādiem pagriezieniem, kas padara to ne
mazāk interesantu par kāda aktīva mirstīgā stāstu. ”Intervija
ar vampīru” man pašai ir viena no mīļākajām
vampīrfilmām, bet Annas Raisas literāro darbu līdz šim nebija
sanācis lasīt. Beidzot esmu šo faktu labojusi un jāsaka, ka
vīlusies neesmu nedz grāmatā, nedz filmā(tas tā – jo bieži pēc
grāmatas izlasīšanas tās ekranizācija sāk šķist blāva un ne tuvu ne
vairs tik interesanta).
Stāsta stāstītāju sauc Luijs un viņš kādam jaunam žurnālistam
atklāj savas vampīra dzīves līkločus, kas ietver sevī gan mazu
meiteni Klaudiju un viņas nozīmi galvenā varoņa dzīvē, gan
nemitīgas šaubas un žēlabas, gan vampīru vārdā Lestats.
Pirmā lieta, kas man patika bija tas, ka autore uzreiz ķērusies pie
lietas: viena telpa, žurnālists, vampīrs un stāsts. Nav nekādu garu
ievadu par žurnālista pagātni vai vampīra domām pirms intervijas.
Ievads izpaliek un man tas netraucēja. Otrā patīkamā lieta – Raisas
vampīri ir tuvi tā teikt ”klasiskajam vampīra portretam” : dzer
asinis, ir bāli, dienas gaisma viņiem kaitē, guļ zārkos, nav
neprātīgi samīlējušies mirstīgajās utt. Viņi nav mūsdienu vampīru
variants un tas man ļoti patika. Teikšu godīgi – mans mīļākais
varonis bija Lestats. Viņš apzinājās, ka ir vampīrs un tā arī
dzīvoja. Tumšs, nežēlīgs, intriģējošs un ik pa laikam tieši no viņa
mutes nāca precīzākās domas. Mazliet pārfrāzējot man patika viņa
doma, ka ir jādzīvo tā, kā šobrīd ir, jo mēs nevaram atgriezties
pagātnē un bērnībā atkal spēlēties ar lellēm, tikai tāpēc, ka
šobrīd esam sākuši novērtēt tā laika skaistumu. Tikmēr Luijs ļoti
bieži atgādināja mazu, čīkstošu meiteni(pat Klaudija, kas tiešām
bija maza meitene, tā nečīkstēja). Sākumā tas netraucēja un
likās diezgan saprotami – kurš gan labprātīgi vēlas būt vampīrs un
kurš gan par to būs sajūsmā no pirmās sekundes? Taču, tad es
turpināju lasīt un lappušu cipari mainījās, sižetā arī laiks
virzījās uz priekšu, bet Luijs kā pīkstēja par visu, tā pīkstēja un
tas sāka ļoti kaitināt. Tiesa, tieši tas padarīja viņu baisi
līdzīgu cilvēkam – ir arī cilvēki, kuriem ir tieksme visu laiku
pīkstēt par kaut ko, visu atbildību par notiekošo uzvelt liktenim,
karmai, Dieva sodam utt. Ļoti interesanti bija aizdomāties
par Klaudijas situāciju: viņa kļuva par vampīru būdama bērns.
Tātad, viņa nekad nepieaugs fiziski, bet viņas prāts turpina
attīstīties, turpina pilnveidoties, uzkrāt zināšanas, bet ķermenis
ir un vienmēr būs bērna… Patiesībā, diezgan šausminoša
situācija.
Lasot šo darbu man likās, ka baudu kaut ko tiešām senatnīgu.
Pietrūka vien samta vāku, no vecuma apdzeltējušu lapu, mežģīņu
grāmatzīmes un gotisko burtu, kuros būtu uzrakstīts grāmatas
saturs. Nē, autore nebija izmantojusi aizvēsturiskus vārdus vai ko
tādu, vienkārši…viss notikumi bija no pagātnes gadsimtiem un bija
aprakstīti tā, ka bija tāda senatnīga sajūta. Vienīgi, es par to
cildinošajos reklāmas tekstos minēto erotiku gan nezinu…es tur
nekādu erotikas sajūtu nenoķēru, bet neteikšu, ka man tas traucētu
šo darbu izbaudīt.
Kopumā jāsaka, ka man ļoti patika savus tumšos vakarus aizpildīt ar
šo darbu. Senatnīgu, tumši un parādot, ka būt par vampīru, tas nav
nekas skaists vai viegls. Patiesībā, šo izlasot palika mazliet
skumji par to, kā vampīri tiek parādīti mūsdienās…Jāsaka, ka
grāmata var arī garlaikot, jo tā nav piesātināta ar action un Luijs
ik pa laikam filozofiski pīkst, cik viņam grūti, kā viņš cieš un
cik Lestats ir briesmīgs. Es pēc action šajā gadījumā nemaz
neilgojos, tas neliktos iederīgi kopīgajā noskaņā, bet Luija
pīkstēšana gan nokaitināja. Tajos brīžos gribējās, lai stāsta
stāstītājs būtu Lestats.
Mans vērtējums: 9/10 (Vampīriski patīkami, bet es nevaru pārkāpt
pāri tam, ka man Luijs nepatika :D)
Anete Ābele, happynorelle.wordpress.com, 10.01.2014.