Tieši tik vienkārša ir pamatideja – jauns žurnālists intervē vampīru, kurš viņam izstāsta savu stāstu. Taču, šis stāsts ir piesātināts ar sajūtām un dažādiem pagriezieniem, kas padara to ne mazāk interesantu par kāda aktīva mirstīgā stāstu. ”Intervija ar vampīru” man pašai ir viena no mīļākajām vampīrfilmām, bet Annas Raisas literāro darbu līdz šim nebija sanācis lasīt. Beidzot esmu šo faktu labojusi un jāsaka, ka vīlusies neesmu nedz grāmatā, nedz filmā(tas tā – jo bieži pēc grāmatas izlasīšanas tās ekranizācija sāk šķist blāva un ne tuvu ne vairs tik interesanta).

Stāsta stāstītāju sauc Luijs un viņš kādam jaunam žurnālistam atklāj savas vampīra dzīves līkločus, kas ietver sevī gan mazu meiteni Klaudiju un viņas nozīmi galvenā varoņa dzīvē, gan nemitīgas šaubas un žēlabas, gan vampīru vārdā Lestats.

Pirmā lieta, kas man patika bija tas, ka autore uzreiz ķērusies pie lietas: viena telpa, žurnālists, vampīrs un stāsts. Nav nekādu garu ievadu par žurnālista pagātni vai vampīra domām pirms intervijas. Ievads izpaliek un man tas netraucēja. Otrā patīkamā lieta – Raisas vampīri ir tuvi tā teikt ”klasiskajam vampīra portretam” : dzer asinis, ir bāli, dienas gaisma viņiem kaitē, guļ zārkos, nav neprātīgi samīlējušies mirstīgajās utt. Viņi nav mūsdienu vampīru variants un tas man ļoti patika. Teikšu godīgi – mans mīļākais varonis bija Lestats. Viņš apzinājās, ka ir vampīrs un tā arī dzīvoja. Tumšs, nežēlīgs, intriģējošs un ik pa laikam tieši no viņa mutes nāca precīzākās domas. Mazliet pārfrāzējot man patika viņa doma, ka ir jādzīvo tā, kā šobrīd ir, jo mēs nevaram atgriezties pagātnē un bērnībā  atkal spēlēties ar lellēm, tikai tāpēc, ka šobrīd esam sākuši novērtēt tā laika skaistumu. Tikmēr Luijs ļoti bieži atgādināja mazu, čīkstošu meiteni(pat Klaudija, kas tiešām bija maza meitene, tā nečīkstēja).  Sākumā tas netraucēja un likās diezgan saprotami – kurš gan labprātīgi vēlas būt vampīrs un kurš gan par to būs sajūsmā no pirmās sekundes? Taču, tad es turpināju lasīt un lappušu cipari mainījās, sižetā arī laiks virzījās uz priekšu, bet Luijs kā pīkstēja par visu, tā pīkstēja un tas sāka ļoti kaitināt. Tiesa, tieši tas padarīja viņu baisi līdzīgu cilvēkam – ir arī cilvēki, kuriem ir tieksme visu laiku pīkstēt par kaut ko, visu atbildību par notiekošo uzvelt liktenim, karmai, Dieva sodam utt.  Ļoti interesanti bija aizdomāties par Klaudijas situāciju: viņa kļuva par vampīru būdama bērns. Tātad, viņa nekad nepieaugs fiziski, bet viņas prāts turpina attīstīties, turpina pilnveidoties, uzkrāt zināšanas, bet ķermenis ir un vienmēr būs bērna… Patiesībā, diezgan šausminoša situācija.

Lasot šo darbu man likās, ka baudu kaut ko tiešām senatnīgu. Pietrūka vien samta vāku, no vecuma apdzeltējušu lapu, mežģīņu grāmatzīmes un gotisko burtu, kuros būtu uzrakstīts grāmatas saturs. Nē, autore nebija izmantojusi aizvēsturiskus vārdus vai ko tādu, vienkārši…viss notikumi bija no pagātnes gadsimtiem un bija aprakstīti tā, ka bija tāda senatnīga sajūta. Vienīgi, es par to cildinošajos reklāmas tekstos minēto erotiku gan nezinu…es tur nekādu erotikas sajūtu nenoķēru, bet neteikšu, ka man tas traucētu šo darbu izbaudīt.

Kopumā jāsaka, ka man ļoti patika savus tumšos vakarus aizpildīt ar šo darbu. Senatnīgu, tumši un parādot, ka būt par vampīru, tas nav nekas skaists vai viegls. Patiesībā, šo izlasot palika mazliet skumji par to, kā vampīri tiek parādīti mūsdienās…Jāsaka, ka grāmata var arī garlaikot, jo tā nav piesātināta ar action un Luijs ik pa laikam filozofiski pīkst, cik viņam grūti, kā viņš cieš un cik Lestats ir briesmīgs. Es pēc action šajā gadījumā nemaz neilgojos, tas neliktos iederīgi kopīgajā noskaņā, bet Luija pīkstēšana gan nokaitināja. Tajos brīžos gribējās, lai stāsta stāstītājs būtu Lestats.

Mans vērtējums: 9/10 (Vampīriski patīkami, bet es nevaru pārkāpt pāri tam, ka man Luijs nepatika :D)

Anete Ābele, happynorelle.wordpress.com, 10.01.2014.