”Es esmu lietus, ar ko kopā pasaule noraud nost savu pagātni…”/A.Kalna ”Skārda mūza Melānija”/

Man liekas, ka gandrīz visi man zināmie mani kolēģi – blogeri par šo grāmatu jau sen ir uzrakstījuši :). Mani tempi šoreiz ir bijuši lēni, taču, esmu izlasījusi un arī man ir ko teikt par otro latviešu autoru fantastikas un fantāzijas stāstu krājumu ”Zilie jūras vērši”. Neesmu lasījusi pirmo krājumu( ”Purpura karaļa galmā” ), tāpēc nevaru salīdzināt un patiesībā, man pat patīk, ka prāta stūrītī nesēž domas no sērijas ”bet pirmajā krājumā gan bija tā un šitā”. Zinu, ka vairākās atsauksmēs ir minēts katrs krājuma stāsts. Es minēšu sīkāk tikai favorītus un vēl kādus stāstus, par kuriem konkrēti gribas kaut ko teikt, jo par visiem man īsti nav gara sakāmā.

Taču, pirms ķeros pie favorītiem un tiem, kas ne tik ļoti paķēra, vēlos izteikt labus vārdus par krājuma kopējo noskaņu. Es nezinu vai tas bija mērķis vai vienkārši sakritība, bet man ļoti patīk, ka krājuma noskaņa nav superpozitīva, rožaina un laimes pielieta. Man patīk tas, ka ir noskaņa tinās skumjās, vientulībā un tumšos toņos.

”…Pēdējā dziesma, ko uzliku ēterā, bija Billie Jean, un to, ka pēdējo manis uzlikto skaņdarbu izpilda liels melnais vīrietis, kurš vēlas būt maza baltā meitenīte, es nespēju sev piedot…” /J.Valks ”EMP”/

Man šajā krājumā izveidojās savs top 3 un tajā bija četri stāsti, kurus tad noteikti vēlos pieminēt:

1. Jānis Valks ”EMP” un Arnis Buka ”Ērms Nīmuss un Kalna valdnieces kaķi”. Manā top 3 šie abi ir nr.1. Ļoti dažādi, bet abi man ļoti, ļoti patika. Es nezinu vai kaut viens no abiem autoriem kādreiz izlasīs šo atsauksmi, bet skaļā balstiņa manā prātā man nepiedos, ja es neuzrakstīšu, ka ļoti, ļoti ceru uz šo stāstu pārtapšanu paplašinātos, garākos darbos – atsevišķos romānos. ”EMP” ir stāsts par to, kas notiek, kad pēkšņi pasaulē pazūd elektrība. Kāpēc pazūd, mēs uzzinām un ziniet, tas pat izklausījās ticami. Tāpat visai ticamas man likās fantāzijas par to, kas notiek ar pašu pasauli. Es iedzīvojos stāstā, sekoju galvenajam varonim un tad…stāsts beidzās. Es sajutos aplaupīta, ka neuzzināšu, kas tālāk notiek ar Džonu, Totiņu un arī to skolotāju, kurš neiedomājās par motormuzeju(”Šķiet, viņš bija cietējs, suicidāls postapokalipses Jēzus”). Jānis Valks noteikti ir no tiem latviešu autoriem, kura darbus man gribas lasīt. ”Ērms Nīmuss un Kalna valdnieces kaķi” bija stāsts, kas mani vajāja. Es to izlasīju no rīta, ceļā uz darbu, bet tā noskaņa un pēcgarša elpoja man pakausī līdz vēlam vakaram. Brīdī, kad es sapratu, kas tur notiks, es fiziski gribēju to apturēt un kad tas notika, un kad stāsts beidzās…es nevaru paskaidrot, bet tā sajūta, kas pārņēma, bija ļoti spēcīga un paliekoša. Ļoti gribētu zināt par vairāk par visu to pasauli, par Brīnumu, par Nīmusu, par kaķiem…par visu,.

2.Anna Kalna ”SIA Harons”. Tālā nākotnē nāve ir bizness. Negribi dzīvot – samaksā, noslēdz līgumu, sēdies autobusā un aidā. Izbaudi pēdējās stundas, pēdējo braucienu. Ļoti patika autores rakstības stils un valoda gan šajā, gan pārējos divos stāstos(”Domracis” un ”Skārda mūza Melānija”). Taču, sižetiski šis no visiem patika visvairāk. Es ļoti ceru, ka nākotnē autore uzrakstīs arī kādu romānu(ne par kādu no šiem stāstiem), jo valodas, salīdzinājumu un vispār, stila dēļ man bija bauda lasīt šos stāstus.

3. Inga Znotiņa ”Atklātie”. Stāsta varoņi bija šokēti par zemes iedzīvotāju ”gudrību”, bet es atkal sajutos mazliet aplaupīta, jo stāsts bija par īsu :) Vispār, pateikšu, ka man autore iepatikās jau no grāmatas atvēršanas svētkiem – tā viegli, ar humoru piegāja jautājumam utt. Jau toreiz nodomāju, ka gribu izlasīt to, ko viņa uzrakstījusi. Un man patika viņas humorīgais stāstiņš.
 

”…Mēs esam noskaidrojuši, ka micītes ir tādi dobi priekšmeti, ko viņi mauc galvās. Tās parasti izgatavo no citu sugu dzīvnieku mirstīgajām atliekām…/I.Znotiņa ”Atklātie”/

Kas attiecas uz citiem stāstiem, kas nebija manā top 3, bet vairāk vai mazāk paķēra mani, jāsaka, ka lielākajā daļā bija viena lieta, ko novērtēju – ideja. Man, kā cilvēkam, kas nelasa visu, kas izdots fantāzijas un fantastikas žanrā un nepārzina šajos žanros izdoto līdz sīkumam, šajā krājumā bija gana interesanta un iepriekš nemanīta. Piemēram, Mārītes Štālas stāsts ”Buļ” – līdz galam nepaķēra, bet ideja likās interesanta un tādu nebiju lasījusi(stāsts no ūdens skatu punkta). Ievas Melgalves stāstu ”Jēzus ķirzaka” es nesapratu. Sākumā man likās, ka saprotu, bet tas pavediens pazuda kaut kur pa vidu un beigās es sapratu, ka ķirzaka ir halucinācija, bet viss cits man palika miglā tīts :D. Taču, tas stāsts man piedūra. Rakstības stils bija patīkams un manas attiecības ar to stāstu bija kā ar tām filmām, kurās saproti, ka īsti neko nesaproti(vai saproti labi, ja daļu), bet vienalga piesaista gribas zināt, kas būs tālāk. Rihards Buivda stāstā ”Ķivere” man visvairāk patika pēdējā rindkopa, kuru lasīju un pasmaidīju, jo tas tā forši nobeidza aprakstīto epizodi. Un gandrīz visos pārējos krājuma stāstos, pat ja mani nepaķēra līdz galam izpildījums, man saistošas likās idejas.

”…Varētu jau domāt, ka, gadiem ejot, pasaule kļūst skaistāka. Taču Alma aizvien vairāk pārliecinājās, ka šī doma ir tikai idejiska švamme, ar ko optimistiski noskaņoti mediji mēdza aizbāzt godīgo pilsoņu aizvien augošos depresijas caurumus.”/A.Kalna ”SIA Harons”/

Patiesībā, bija tikai viens stāsts, kurā es neatradu ne ideju, ne izpildījumu un kurš man subjektīvi likās daudz vājāks kā pārējie, bija stāsts ”Torņkalna dvēsele”. Nosaukums man likās piesaistošs, taču stāsts lika vilties, jo man tas likās visparastākais stāsts par spoku. Un pat tas spoks nebija nekas īpašs vai ar odziņu. Kāds nomira un palika ”spokoties”. Viss. Man pietrūka, lai būtu kaut vai viena, kaut vai sīksīciņa, bet oriģināla, spilgta detaļa, kas padarītu stāstu interesantu vai atšķirīgu no simtiem līdzīgu, parastu stāstu par spokiem. Taču, tas ir subjektīvi.

Kopumā man krājums patika un es ceru, ka nākotnē mūs sagaida vēl kāds konkurss un vēl kāds krājums, jo tā ir ļoti, ļoti laba ideja :)

Mans vērtējums: 8/10.

Anete Ābele, happynorelle.wordpress.com, 16.03.2015.