Nav tā, ka es ļoti dalītu literatūru pēc gadalaikiem, bet ir grāmatas, kuras vienkārši vairāk piestāv vasarai, ziemai vai rudenim. Šoreiz par grāmatu, kas manuprāt, ļoti piestāv rudenim un spokaini tumšiem vakariem – ”Monstri un metaforas. Ieskats šausmu literatūras pasaulē”, kuras autore ir Bārbala Simsone. Man liekas, ikviens, kurš mani pazīst labi, zin, ka es mēdzu turēties pa gabalu no šausmīgām filmām un šausmīgām grāmatām. Man ir vāja nervu sistēma un es mēdzu murgot pēc tam(baigi neforši, ja visu nakti pavadi murgos izdzīvojot to, kā psihopāts tevi sadedzina dzīvu…over and over again.). Taču, šo grāmatu lasot un iedziļinoties es pat apvilku atsevišķu grāmatu nosaukumus, ko kādreiz sameklēt bibliotēkā. Tātad, šī grāmata man, cilvēkam, kas tomēr mēdz iet ar līkumu šausmu grāmatām, deva iedvesmu vairākus darbus iekļaut lasāmo sarakstā – tas vien nozīmē, ka šis ir tiešām lielisks un interesants darbs.
”…šausmu žanrs ir arī unikāls, jo mēģina definēt un analizēt attiecības starp cilvēcisko un necilvēcisko, normālo un nenormālo, apziņu un zemapziņu, civilizāciju un mežonību…”
Šī grāmata ir lielisks un es teiktu, ka ļoti detalizēts,
ceļvedis šausmu literatūras pasaulē. Protams, gan jau ir lietas,
kas palikušas ārpus šī darba(jo žanrs ir tik plašs, ka pilnīgi,
pilnīgi visu ietilpināt vienā grāmatā vienkārši nav reāli). Kā jau
pētījums, tas sākas ar plašu ievada daļu un teoriju(kas ir šausmu
literatūra, galveno sastopamo tēlu spektrs utt), tālāk pārejot pie
vēstures pieturzīmēm( attīstība cauri gadsimtiem, nozīmīgi autori,
pirmie nozīmīgākie darbi utt) un tad turpinot jau sīkāk par dažādām
detaļām(sīkāk par konkrētiem tēliem, motīviem, darbiem) un
noslēdzot ar atsevišķu daļu par šausmu žanru tieši latviešu
literatūrā. Viss ļoti loģiski un ļoti saprotami. Valoda ir raita un
normāla(ar to es domāju – nav nepieciešams turēt pa rokai svešvārdu
vārdnīcu, lai varētu saprast katru otro teikumu). Tāpat, lasītājam
nav obligāti jābūt konkrētā žanra fanam un zinātājam no A līdz Z,
lai varētu šo darbu lasīt. Kā jau minēju – ir lielisks ievads un
arī tālāk viss ir rakstīts tā, lai saprastu visi, nevis tikai fani.
Grāmata nav ļoti bieza, bet tā ir ļoti informatīva, tāpēc es
nemēģināšu sīki pievērsties katrai nodaļai, jo tad šim ierakstam
nebūs beigu. Visur ir citāti, atsauces, pamatojumi – tieši tā, kā
tam jābūt. Nekas nav vienkārši no gaisa kaut kur izrauts, bez
pamatojumiem.
Es uzzināju daudz jaunas informācijas un varēju paskatīties uz jau
zināmām lietām no citas puses. Papildināju savu lasāmo sarakstu un
man bija ļoti interesanti šo grāmatu lasīt. Sapratu, ka no visiem
šausmu literatūras paveidiem, man varētu būt interesanti palasīt
dark fantasy, gotikas un psiholoģisko šausmu darbus. Vārdu sakot,
grāmatas, kas nekoncentrējas uz atklātu riebeklību un asiņainu
skatu detalizētiem aprakstiem. Piemēram, manā lasāmo grāmatu
sarakstiņā nokļuva ”Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais
stāsts”, kurš arī ir viens no trim pirmajiem, nozīmīgajiem šausmu
žanra darbiem(pārējie divi ir ”Frankenšteins” un ”Drakula”). Šī
trijotne ir kā pirmie pamatakmeņi. Protams, laikam ejot mainījās ne
vien lietas, kas izraisa šausmas, bet arī tēli – neizzuda, bet
mainījās, pielāgojās. Subjektīvi – man joprojām ir grūti sadzīvot
ar to, kā mūsdienās tiek parādīti daži no tēliem.
”…šausmu literatūra ļauj ”izgaršot” emocijas, kuras realitātē ir pārāk spēcīgas, lai būtu baudāmas…”
Šajā grāmatā lasītājam iespējams uzzināt par to, kas ir ”Pēdējās
Meitenes teorija”, kādi Bībeles motīvi mēdz būt šausmu žanra
darbos(godīgi sakot, es pat nevarēju iedomāties, cik dažādi tie ir
un cik smalki var izpausties), kurš ir pirmais šausmu meistars
latviešu literatūrā, kurā darbā pirmo reizi parādījās šobrīd tik
bieži(vismaz filmās) izmantotais bērna – dēmona tēls un kāds lubu
žurnāliem sakars ar šausmu literatūru. Un protams, ne tikai par šīm
lietām.
Ļoti labas ir mazās piezīmes ar nosaukumu ”Kultūrzīme”. Tās
veltītas konkrētiem žanra darbiem – pastāstot par tiem vairāk.
Sižets utt. ”Frankenšteinam” veltīto daļu noteikti pārlasīšu
vēlreiz pirms iešu uz izrādi. Tā kā visu no izlasītā nespēju
paturēt atmiņā, noteikti kad lasīšu kādu no šeit pieminētajiem
darbiem(kaut vai to pašu ”Džekilu”), turēšu grāmatu pa rokai un
pārlasīšu, kas par to šeit bija minēts :) Kopumā šī grāmata ir ļoti
vērtīgs un interesants papildinājums manam grāmatu plauktam.
””Drakula” ir romāns – mīts, romāns – simbols, romāns – standarts.”
Man nav par ko piekasīties. Vienkārši…nav. Grāmatu iesaku
visiem, kurus interesē šī tēma.
Mans vērtējums: 10/10
Anete Ābele-Gile, happynorelle.wordpress.com, 30.10.2015.
