Nav tā, ka es ļoti dalītu literatūru pēc gadalaikiem, bet ir grāmatas, kuras vienkārši vairāk piestāv vasarai, ziemai vai rudenim. Šoreiz par grāmatu, kas manuprāt, ļoti piestāv rudenim un spokaini tumšiem vakariem – ”Monstri un metaforas. Ieskats šausmu literatūras pasaulē”, kuras autore ir Bārbala Simsone. Man liekas, ikviens, kurš mani pazīst labi, zin, ka es mēdzu turēties pa gabalu no šausmīgām filmām un šausmīgām grāmatām. Man ir vāja nervu sistēma un es mēdzu murgot pēc tam(baigi neforši, ja visu nakti pavadi murgos izdzīvojot to, kā psihopāts tevi sadedzina dzīvu…over and over again.). Taču, šo grāmatu lasot un iedziļinoties es pat apvilku atsevišķu grāmatu nosaukumus, ko kādreiz sameklēt bibliotēkā. Tātad, šī grāmata man, cilvēkam, kas tomēr mēdz iet ar līkumu šausmu grāmatām, deva iedvesmu vairākus darbus iekļaut lasāmo sarakstā – tas vien nozīmē, ka šis ir tiešām lielisks un interesants darbs.

”…šausmu žanrs ir arī unikāls, jo mēģina definēt un analizēt attiecības starp cilvēcisko un necilvēcisko, normālo un nenormālo, apziņu un zemapziņu, civilizāciju un mežonību…”

Šī grāmata ir lielisks un es teiktu, ka ļoti detalizēts, ceļvedis šausmu literatūras pasaulē. Protams, gan jau ir lietas, kas palikušas ārpus šī darba(jo žanrs ir tik plašs, ka pilnīgi, pilnīgi visu ietilpināt vienā grāmatā vienkārši nav reāli). Kā jau pētījums, tas sākas ar plašu ievada daļu un teoriju(kas ir šausmu literatūra, galveno sastopamo tēlu spektrs utt), tālāk pārejot pie vēstures pieturzīmēm( attīstība cauri gadsimtiem, nozīmīgi autori, pirmie nozīmīgākie darbi utt) un tad turpinot jau sīkāk par dažādām detaļām(sīkāk par konkrētiem tēliem, motīviem, darbiem) un noslēdzot ar atsevišķu daļu par šausmu žanru tieši latviešu literatūrā. Viss ļoti loģiski un ļoti saprotami. Valoda ir raita un normāla(ar to es domāju – nav nepieciešams turēt pa rokai svešvārdu vārdnīcu, lai varētu saprast katru otro teikumu). Tāpat, lasītājam nav obligāti jābūt konkrētā žanra fanam un zinātājam no A līdz Z, lai varētu šo darbu lasīt. Kā jau minēju – ir lielisks ievads un arī tālāk viss ir rakstīts tā, lai saprastu visi, nevis tikai fani. Grāmata nav ļoti bieza, bet tā ir ļoti informatīva, tāpēc es nemēģināšu sīki pievērsties katrai nodaļai, jo tad šim ierakstam nebūs beigu. Visur ir citāti, atsauces, pamatojumi – tieši tā, kā tam jābūt. Nekas nav vienkārši no gaisa kaut kur izrauts, bez pamatojumiem.

Es uzzināju daudz jaunas informācijas un varēju paskatīties uz jau zināmām lietām no citas puses. Papildināju savu lasāmo sarakstu un man bija ļoti interesanti šo grāmatu lasīt. Sapratu, ka no visiem šausmu literatūras paveidiem, man varētu būt interesanti palasīt dark fantasy, gotikas un psiholoģisko šausmu darbus. Vārdu sakot, grāmatas, kas nekoncentrējas uz atklātu riebeklību un asiņainu skatu detalizētiem aprakstiem. Piemēram, manā lasāmo grāmatu sarakstiņā nokļuva ”Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts”, kurš arī ir viens no trim pirmajiem, nozīmīgajiem šausmu žanra darbiem(pārējie divi ir ”Frankenšteins” un ”Drakula”). Šī trijotne ir kā pirmie pamatakmeņi. Protams, laikam ejot mainījās ne vien lietas, kas izraisa šausmas, bet arī tēli – neizzuda, bet mainījās, pielāgojās. Subjektīvi – man joprojām ir grūti sadzīvot ar to, kā mūsdienās tiek parādīti daži no tēliem.

”…šausmu literatūra ļauj ”izgaršot” emocijas, kuras realitātē ir pārāk spēcīgas, lai būtu baudāmas…”

Šajā grāmatā lasītājam iespējams uzzināt par to, kas ir ”Pēdējās Meitenes teorija”, kādi Bībeles motīvi mēdz būt šausmu žanra darbos(godīgi sakot, es pat nevarēju iedomāties, cik dažādi tie ir un cik smalki var izpausties), kurš ir pirmais šausmu meistars latviešu literatūrā, kurā darbā pirmo reizi parādījās šobrīd tik bieži(vismaz filmās) izmantotais bērna – dēmona tēls un kāds lubu žurnāliem sakars ar šausmu literatūru. Un protams, ne tikai par šīm lietām.

Ļoti labas ir mazās piezīmes ar nosaukumu ”Kultūrzīme”. Tās veltītas konkrētiem žanra darbiem – pastāstot par tiem vairāk. Sižets utt. ”Frankenšteinam” veltīto daļu noteikti pārlasīšu vēlreiz pirms iešu uz izrādi. Tā kā visu no izlasītā nespēju paturēt atmiņā, noteikti kad lasīšu kādu no šeit pieminētajiem darbiem(kaut vai to pašu ”Džekilu”), turēšu grāmatu pa rokai un pārlasīšu, kas par to šeit bija minēts :) Kopumā šī grāmata ir ļoti vērtīgs un interesants papildinājums manam grāmatu plauktam.

””Drakula” ir romāns – mīts, romāns – simbols, romāns – standarts.”

Man nav par ko piekasīties. Vienkārši…nav. Grāmatu iesaku visiem, kurus interesē šī tēma.

Mans vērtējums: 10/10

Anete Ābele-Gile, happynorelle.wordpress.com, 30.10.2015.