Oktobris klāt un laiks uzzināt, kas notiek tālāk šī rudens
lielajā LV fantāzijas grāmatu notikumā – triloģijā
Danse Macabre. Lasītāju rokās nu nonākusi otrā
Lauras Dreižes jaunās triloģijas grāmata
”Zem mākslīgām zvaigznēm”. Arī es, protams,
izlasīju, jo man taču vajadzēja zināt, kas notiek tālāk. Jāsaka
gan, ka šī daļa man šķita, ka dažubrīd par daudz sakuļ ūdeni un
dažubrīd – ka par daudz stāv uz vienā vietā. Taču – tā neatņēma man
vēlēšanos uzzināt, kāds paredzēts fināls. Līdz tam gan vēl jāgaida
– 7.novembrī iznāks pēdējā triloģijas grāmata.
Otrās daļas darbība turpinās tur, kur beidzās
pirmajai daļai. Viktorija ir nokļuvusi tajā situācijā,
kurā…nokļuva pirmās daļas beigās. Taniels radušos situāciju
atrisina, bet un viņiem abiem ir steidzīgi jābēg. Sākotnējais
plāns, protams, neparedz došanos uz Lejaslondonu, bet kā zināms –
plānos rodas korekcijas un grāmatas galvenie varoņi nokļūst apakšā,
kur ir tumšs, drūms un cilvēki nav draudzīgi(īpaši pret tiem, kas
nāk no augšas). Viktorijas un Taniela ceļi krustojas ar
Putnubiedēkli un Misteriumu, kas izvēršas gan par labu, gan sliktu
lietu. Galu galā – šī triloģijas daļa vairāk rotē ap Viktoriju un
ļoti maz ap Londonas problēmu un Viktorijas tēva noslēpumiem. Un
tas jau ir gaumes jautājums vai tāds sižets patīk vai nepatīk.
”No plikas līdzjūtības nevienam vēl nav kļuvis labāk…”
Sāksim ar labo – autorei joprojām ir patīkama valoda un
rakstības stils. Un es teiktu, ka tas nav maz. Vismaz es to ļoti
novērtēju. Tālāk – to nepieminēju pie pirmās daļas, bet man patīk
kā autore izvēlējusies nosaukumus romāniem. Man patīk tie brīži,
kad es saprotu, kāpēc ir izvēlēts tieši tāds nosaukums. Cepumus
dodu arī par to, ka autore izvēlējās pērtiķēnu nevis kaut ko
glamūrīgu, izsmalcinātu un aristokrātisku. Dārga porcelāna lelle
varbūt būtu atbilstoša Viktorijai, ņemot vērā, ka viņa ir dāma,
bagāta utt, bet pērtiķēns bija kaut kas interesantāks un
kontrastējošāks. Man patika arī, ka grāmata iesākās ar belzienu pa
galvu – man tur septītajā lpp vajadzēja vienu pārsteidzošu momentu
pārlasīt vairākas reizes, lai es saprastu, ka tiešām pirmajā reizē
izlasīju pareizi(TO es kaut kā nebiju vispār iedomājusies) :D
Glāss…ak…vai…šī daļa parādīja, ka mana gaume nesaskan ar autores
gaumi un izvēlēm. Mans ideālais Glāss, kāds man liktu sist
plaukstas sajūsmā, paliks vien manās fantāzijās. Vnk iepriekšējās
daļas pašā, pašā sākuma viņš bija tik intriģējošs un es tik ļoti
priecājos par tumšu, noslēpumainu, nesalkanu varoni. Diemžēl,
pirmās grāmatas otrajā pusē viņš jau mainījās, bet tad es vēl
varēju ar viņu sadzīvot(jo viņš vienalga kaut kādā ziņā bija man
mīļš) un tad vēl atklājās viņa noslēpums. Taču…oi…tas, kas ar
Tanielu ir noticis otrajā daļā… :( Varēju tikai apraudāt to, kas
noticis – šeit viņš ir daudz par saldu manai gaumei un pilnībā
zaudējis ne vien savu šarmu un noslēpumainību, bet reizēm likās
arī, ka…gudrība un loģika kaut kur uz trepēm palikusi. Pie varoņu
tēmas – man nepatika Misteriuss. Protams, es redzēju, ka viņš ir
vajadzīgs stāstā, bet…tas nemaina faktu, ka viņš man nepatika un es
ceru, ka viņa stāsts beidzas ar šo grāmatu. Toties, man patika
Putnubiedēklis. Viņš varēja parādīties arī vairāk. Pagaidām dalītas
ir manas emocijas pret Džezebelu. Redzēs, kas notiks pēdējā
daļā…
”…saltā atturība ir tikai maska, plāna kā zīdpapīrs…”
Protams, piepildījās manas lielākās bailes – šeit ir lovestorijs
visā savā godībā. Es jau nojautu, ka tas tā būs, bet pēc tā, kā
autore mani pārsteidza ar Viktorijas situācijas risinājumu(es
nebiju īpaši lasījusi uz priekšu anotācijas tāpēc nezināju, kāds
tas būs), kurš bija interesantāks nekā gaidīju, manī bija maza,
maza cerībiņa, ka varbūt būs liels pārsteigums un mīlasstāsta
nebūs. Taču, tomēr bija. Tas, protams, ir gaumes jautājums un es
ticu, ka būs daudz lasītājas, kurām ļoti patiks šī līnija(tāpat kā
Taniela pārmaiņas).
Steampunk detaļas man šķita…maz un neuzktrītošas, tāpēc ja kāds no
jums vēlas šo darbu lasīt, gaidot tajā tādas pamatīgas tehniskās
lietas, kas būtu visu, visu laiku – sanāks vilties. Taču,
patiesībā, attiecībā uz visām tehnikas, metālu un tamlīdzīgām
lietām, es varu citēt vien savu blogerkolēģi Līgu: ”Alumīnija un
elektrības diskusijas ar mani var nesākt…”. Neesmu paturējusi
atmiņā to, kad ko sāka lietot, un būšu pilnīgi atklāta – man arī
lasot bija vienalga, vai tas notika tajā laikā, kas iekļautos šī
romāna laika līnijā. Izvēlējos uztvert un pieņemt to visu kā
fantāzijas romāna, fantāzijas fonu. Man bija pārāk daudz citu
jautājumu, lai es vēl rakņātos vēsturē :D Jāsaka, ka šur tur
atbildes bija, bet šādi tādi jautājumi vēl palika atklāti – taču,
viss var tikt atbildēts trešajā daļā.
”Ticēt un cerēt nav viens un tas pats…”
Man liekas, ka autore ļoti daudz ko atstājusi trešajai daļai.
Tāpēc es noteikti ar interesi to izlasīšu. Lai gan piepildījās
manas aizdomas no pirmās daļas attiecībā uz to, kurš varonis
galvenos varoņus nodos, tagad es ļoti vēlos zināt motivāciju, jo
par to man pagaidām nav pašai savu versiju, bet es negribu likt uz
”klasiku”(atriebība, naudaskāre, varaskāre). Gaidu ko interesantu,
jo daudzas detaļas abās jau izlasītajās daļās man rāda, ka autore
prot pārsteigt. Kopumā – man šis darbs bija laba atpūta :)
Mans vērtējums: 6,5/10 Pirmā daļa man šķita
sakārtotāka, viscaur pilna ar piedzīvojumiem un nebija epizodes,
kuras man šķistu par daudz ievilkušās. Šajā daļā – man vienā brīdī
jau apnika, ka viss rotē ap Viktoriju un ikdienu pie Misteriusa,
nobīdot malā tās problēmas, kas tika atklātas un atzītas par
svarīgām pirmajā daļā. Man vienkārši pēc visas Viktorijas drāmas
sāka gribēties beidzot ko dinamisku, kādus piedzīvojumus un jaunus
atklājumus ”Londonas lietā”. Katrā ziņā, ceru uz grandiozu,
dinamikas pilnu finālu :)
Anete Ābele-Gile, happynorelle.wordpress.com, 11.10.2015.
