Oktobris klāt un laiks uzzināt, kas notiek tālāk šī rudens lielajā LV fantāzijas grāmatu notikumā – triloģijā Danse Macabre. Lasītāju rokās nu nonākusi otrā Lauras Dreižes jaunās triloģijas grāmata ”Zem mākslīgām zvaigznēm”. Arī es, protams, izlasīju, jo man taču vajadzēja zināt, kas notiek tālāk. Jāsaka gan, ka šī daļa man šķita, ka dažubrīd par daudz sakuļ ūdeni un dažubrīd – ka par daudz stāv uz vienā vietā. Taču – tā neatņēma man vēlēšanos uzzināt, kāds paredzēts fināls. Līdz tam gan vēl jāgaida – 7.novembrī iznāks pēdējā triloģijas grāmata.

Otrās daļas darbība turpinās tur, kur beidzās pirmajai daļai. Viktorija ir nokļuvusi tajā situācijā, kurā…nokļuva pirmās daļas beigās. Taniels radušos situāciju atrisina, bet un viņiem abiem ir steidzīgi jābēg. Sākotnējais plāns, protams, neparedz došanos uz Lejaslondonu, bet kā zināms – plānos rodas korekcijas un grāmatas galvenie varoņi nokļūst apakšā, kur ir tumšs, drūms un cilvēki nav draudzīgi(īpaši pret tiem, kas nāk no augšas). Viktorijas un Taniela ceļi krustojas ar Putnubiedēkli un Misteriumu, kas izvēršas gan par labu, gan sliktu lietu. Galu galā – šī triloģijas daļa vairāk rotē ap Viktoriju un ļoti maz ap Londonas problēmu un Viktorijas tēva noslēpumiem. Un tas jau ir gaumes jautājums vai tāds sižets patīk vai nepatīk.

”No plikas līdzjūtības nevienam vēl nav kļuvis labāk…”

Sāksim ar labo – autorei joprojām ir patīkama valoda un rakstības stils. Un es teiktu, ka tas nav maz. Vismaz es to ļoti novērtēju. Tālāk – to nepieminēju pie pirmās daļas, bet man patīk kā autore izvēlējusies nosaukumus romāniem. Man patīk tie brīži, kad es saprotu, kāpēc ir izvēlēts tieši tāds nosaukums. Cepumus dodu arī par to, ka autore izvēlējās pērtiķēnu nevis kaut ko glamūrīgu, izsmalcinātu un aristokrātisku. Dārga porcelāna lelle varbūt būtu atbilstoša Viktorijai, ņemot vērā, ka viņa ir dāma, bagāta utt,  bet pērtiķēns bija kaut kas interesantāks un kontrastējošāks. Man patika arī, ka grāmata iesākās ar belzienu pa galvu – man tur septītajā lpp vajadzēja vienu pārsteidzošu momentu pārlasīt vairākas reizes, lai es saprastu, ka tiešām pirmajā reizē izlasīju pareizi(TO es kaut kā nebiju vispār iedomājusies) :D

Glāss…ak…vai…šī daļa parādīja, ka mana gaume nesaskan ar autores gaumi un izvēlēm. Mans ideālais Glāss, kāds man liktu sist plaukstas sajūsmā, paliks vien manās fantāzijās. Vnk iepriekšējās daļas pašā, pašā sākuma viņš bija tik intriģējošs un es tik ļoti priecājos par tumšu, noslēpumainu, nesalkanu varoni. Diemžēl, pirmās grāmatas otrajā pusē viņš jau mainījās, bet tad es vēl varēju ar viņu sadzīvot(jo viņš vienalga kaut kādā ziņā bija man mīļš) un tad vēl atklājās viņa noslēpums. Taču…oi…tas, kas ar Tanielu ir noticis otrajā daļā… :( Varēju tikai apraudāt to, kas noticis – šeit viņš ir daudz par saldu manai gaumei un pilnībā zaudējis ne vien savu šarmu un noslēpumainību, bet reizēm likās arī, ka…gudrība un loģika kaut kur uz trepēm palikusi. Pie varoņu tēmas – man nepatika Misteriuss. Protams, es redzēju, ka viņš ir vajadzīgs stāstā, bet…tas nemaina faktu, ka viņš man nepatika un es ceru, ka viņa stāsts beidzas ar šo grāmatu. Toties, man patika Putnubiedēklis. Viņš varēja parādīties arī vairāk. Pagaidām dalītas ir manas emocijas pret Džezebelu. Redzēs, kas notiks pēdējā daļā…

”…saltā atturība ir tikai maska, plāna kā zīdpapīrs…”

Protams, piepildījās manas lielākās bailes – šeit ir lovestorijs visā savā godībā. Es jau nojautu, ka tas tā būs, bet pēc tā, kā autore mani pārsteidza ar Viktorijas situācijas risinājumu(es nebiju īpaši lasījusi uz priekšu anotācijas tāpēc nezināju, kāds tas būs), kurš bija interesantāks nekā gaidīju, manī bija maza, maza cerībiņa, ka varbūt būs liels pārsteigums un mīlasstāsta nebūs. Taču, tomēr bija. Tas, protams, ir gaumes jautājums un es ticu, ka būs daudz lasītājas, kurām ļoti patiks šī līnija(tāpat kā Taniela pārmaiņas).

Steampunk detaļas man šķita…maz un neuzktrītošas, tāpēc ja kāds no jums vēlas šo darbu lasīt, gaidot tajā tādas pamatīgas tehniskās lietas, kas būtu visu, visu laiku – sanāks vilties. Taču, patiesībā, attiecībā uz visām tehnikas, metālu un tamlīdzīgām lietām, es varu citēt vien savu blogerkolēģi Līgu: ”Alumīnija un elektrības diskusijas ar mani var nesākt…”. Neesmu paturējusi atmiņā to, kad ko sāka lietot, un būšu pilnīgi atklāta – man arī lasot bija vienalga, vai tas notika tajā laikā, kas iekļautos šī romāna laika līnijā. Izvēlējos uztvert un pieņemt to visu kā fantāzijas romāna, fantāzijas fonu. Man bija pārāk daudz citu jautājumu, lai es vēl rakņātos vēsturē :D Jāsaka, ka šur tur atbildes bija, bet šādi tādi jautājumi vēl palika atklāti – taču, viss var tikt atbildēts trešajā daļā.

”Ticēt un cerēt nav viens un tas pats…”

Man liekas, ka autore ļoti daudz ko atstājusi trešajai daļai. Tāpēc es noteikti ar interesi to izlasīšu. Lai gan piepildījās manas aizdomas no pirmās daļas attiecībā uz to, kurš varonis galvenos varoņus nodos, tagad es ļoti vēlos zināt motivāciju, jo par to man pagaidām nav pašai savu versiju, bet es negribu likt uz ”klasiku”(atriebība, naudaskāre, varaskāre). Gaidu ko interesantu, jo daudzas detaļas abās jau izlasītajās daļās man rāda, ka autore prot pārsteigt. Kopumā – man šis darbs bija laba atpūta :)

Mans vērtējums: 6,5/10 Pirmā daļa man šķita sakārtotāka, viscaur pilna ar piedzīvojumiem un nebija epizodes, kuras man šķistu par daudz ievilkušās. Šajā daļā – man vienā brīdī jau apnika, ka viss rotē ap Viktoriju un ikdienu pie Misteriusa, nobīdot malā tās problēmas, kas tika atklātas un atzītas par svarīgām pirmajā daļā. Man vienkārši pēc visas Viktorijas drāmas sāka gribēties beidzot ko dinamisku, kādus piedzīvojumus un jaunus atklājumus ”Londonas lietā”. Katrā ziņā, ceru uz grandiozu, dinamikas pilnu finālu :)

Anete Ābele-Gile, happynorelle.wordpress.com, 11.10.2015.