Anete Ābele-Gile: Sallija Grīna "Mežonīgā puse"

Ja kāds no jums ieskatās un seko man citās vietās, kur mani var atrast (tumblr, twitter, goodreads), tad nevarēja nepamanīt, ar ko es biju mazliet apsēsta pagājušās nedēļas otrajā pusē – ar grāmatu ”Mežonīgā puse”, kuras autore ir Sallija Grīna. Es nezinu, kas par mikstūru izmantota grāmatas tapšanā, bet es pavilkos ļoti.

Grāmata ir otrā daļa no triloģijas. Notikumi, protams, turpinās no pirmās daļas (”Tumšā puse”). Šajā daļā galvenajam varonim Neitanam ir jātiek galā ar daudzām lietām. Viņam jāatrod draugs Gabriels, jāatrod un no burvestības jāglābj Annalīsa, jācenšas sadzīvot un varbūt pat iemācīties kaut nedaudz kontrolēt savu iekšējo zvēru, kas ir viņa Talants un tam visam pa vidu vēl jāizmanto iespēja vairāk iepazīt tēvu. Un arī tas vēl nav viss. Neitana ceļi krustojas ar Vanu un Nesbitu, kuri gan palīdz viņam ar šo to no darāmo lietu saraksta, gan ieraksta tajā vēl citas lietas, ko vajadzētu paveikt, jo kamēr Neitans slēpjas un dara savas lietas, situācija burvju pasaulē ir pasliktinājusies. Un kas pēc noklusējuma vienmēr notiek šādās situācijās? Tieši tā – ir jāapvieno spēki lai cīnītos pret. Jāapvieno pat ar cilvēkiem, ar kuriem mierīgos apstākļos pie viena galda nesēdētu.

” – Tā sāls – būt labam – slēpjas tajā, ka labam jābūt brīžos, kad tas ir grūti, nevis tad, kad tas ir viegli…”

Vai šī ir pasaulē labākā uzrakstītā grāmata? Nē. Vai tā ir pasaulē filozofiskākā vai skaistiem epitetiem bagātākā grāmata, par kuras dziļo domu vajadzēs domāt vēl gadu? Nē. Taču, vienalga – grāmata man šķita interesanta un ,kā noskaidrojām, es pavilkos pat ļoti. Pirmkārt, protams, galvenā varoņa dēļ. Neitans mani izrāva cauri pirmās daļas notikumiem visai fiksi. Man patika, ka viņš nav tāds kā visi citi. Viņš nav tas besīgi un pārspīlēti labais, galvenais tēls, kādi mani ļoti bieži kaitina. Viņš ir sarežģītāks, dzīvāks un ar savu tumšo pusi. Tāds viņš turpina būt arī šeit, tikai sperot jau soļus tālāk. Man nebija vienalga par viņa likteni. Otrkārt, protams – Nabriel(Nathan+Gabriel). Šis bija romāns, kurā man absolūti nerūpēja par skuķi, un Neitana lovi pret viņu, bet ļoti rūpēja par Gabrielu un šo to, kas tur notika viņam ar Neitanu :). Autore ar mazu, mazu solīti iekāpj mazliet citā teritorijā un man tas pat ļoti patika. Varoņu mikslim šajā daļā piemests klāt arī diezgan ok duets – Vana un Nesbits. Kā arī Neitana tēvs Markuss parādās vairāk.

No varoņiem man ļoti izteikti nepatika Annalīsa. Ļoti, ļoti izteikti. Un tas pat nebija tāpēc, ka es gribu redzēt Gabrielu un Neitanu kopā. Tas bija tāpēc, ka viņa bija absolūti tukša, kaitinoša un, atvainojos, stulba varone. Un pēc šīs daļas beigu notikumiem – es zinu, ko es gribētu redzēt triloģijas nobeigumā un ja autore tā izdarīs, es viņai ļoti skaļi aplaudēšu. Mans iekšējais, lasīšanu mīlošais, zvērs nespēj sagaidīt, kad varēs atvērt grāmatu un izgaršot tādu pavērsienu. Katrā ziņā, man ļoti patika, ka autore neatņem saviem varoņiem tumšās puses un nepadara viņus par cukurdūkulīšiem. Ok, Neitana fantāzijas par Annalīsu mani no pacietības izveda ļoti ātri(kā jau teicu – ļoti nepatīk tā varone), taču situāciju glāba tas, ka Neitans viņas dēļ nepalika…tizls(nepazaudēja mežonīgo zvēru sevī un nekļuva par tēlu, kurš no meža iznāk nevis asiņu, bet sīrupa klāts).

”Viņš oda pēc skumjām….”

Man joprojām patika atsevišķas autores izdomātas detaļas viņas pasaulē un attiecībā uz varoņiem. Piemēram, tas, ka Neitans nespēj gulēt telpās, ka melnasiņu burvjiem vispār ir vajadzīgs tas plašums un viņi nespēj gulēt telpās(ja vien netiek pielietotas īpašas mikstūras). Patiesībā, es būtu gribējusi mazāk kaitinošās Annalīsas un vairāk, piemēram, ieskatu Markusa dzīvē. Autore to mazliet dod, bet man prasījās vairāk. Vēl man tās burvju pasaules peripetijas reizēm mazliet…nu tā…nevar teikt, ka nepatika, bet vienkārši, neinteresēja tik ļoti kā citi notikumi. Man patika Neitana mežonīgā puse, kas ir viņa Talants un, ka tas ir kaut kas, ar ko viņam ir jāsadzīvo. Zvērs ir zvērs. Autorei izdevās mani pārsteigt beigās, jo…vienkārši…runa nav tik daudz par to, kas notika, bet par to, kā/kāpēc tas notika un ka tas notika tagad. Piedodiet, tas ir sakarīgākais apraksts, ko es spēju noformulēt, lai nepateiktu detaļas.

Iesaku tiem, kas lasījuši pirmo daļu. Kas nav lasījuši, bet radusies interese – jāsāk ar pirmo grāmatu. Ja gribas pārlieku komplicētas pasaules, epitetu pinekļus un smadzeņu mežģus, tad protams, labāk virzīties citu fantāzijas plauktā esošu grāmatu virzienā. Taču, ja gribas kaut ko sižeta ziņā vienkāršāku, bet tāpat interesantu, un ar varoni, kuram ir gan sava tumšā puse, gan sava mežonīgā puse – šis ir īstais darbs. Man šī kļuva par mazo apsēstību :) Šī grāmata bija tieši tas, kas man šobrīd bija vajadzīgs. Un es gribu zināt, kā tas viss beigsies!

”Domā par to atkal un atkal. Šodien tu neko citu nevari darīt. Bet rīt būs citādi…”

Mans vērtējums: 8,5/10. Man vienalga, ka varbūt kāds cits teiktu, ka vērtējums par augstu. Ja grāmata mani pavelk bez maz līdz atkarības līmenim un neļauj aiziet gulēt, kamēr nav pabeigta(bet tajā pašā laikā, negribas pabeigt, jo trešās daļas vēl nav un tātad, nav iespējams uzzināt, kas notiek tālāk), tad es to vērtēju augstu. Man tā nenotiek ar daudzām grāmatām.

Anete Ābele-Gile, happynorelle.wordpress.com, 16.11.2015.