Lai gan es reti izvēlos lasīt latviešu literatūru un fantāzijas grāmatas nav mana pirmā izvēle pie grāmatu plaukta, es tomēr izvēlējos izlasīt grāmatu ”Mirušie nepiedod”, kuras autore ir Ieva Melgalve. Mani uzrunāja vāks, nosaukums un pieteikums, ka šeit neesot atrodamas žanra klišejas  :) . Nu ko, turpmākajās rindkopās par maniem iespaidiem.

Galvenā varone ir Vega, kura kā tirgotāja pavadone ierodas mazā pilsētiņā Brugā. Viņa ir svešiniece, kura neplāno pilsētā palikt, taču – notikumi piespiež palikt. Viņa dodas uz tikšanos ar magu Boordu, kuru nākošajā rītā atrod mirušu, protams, līdzās Vegai. Protams, pirmais aizdomās turamais ir Vega, tomēr… sekojot aizvien jauniem notikumu pavērsieniem, top skaidrs, ka ne jau svešiniece stāv aiz šīs slepkavības. Taču, stāsts nav tikai par to, kurš nogalināja magu. Stāsts ir arī par piedošanu, izvēlēm, kļūdām un bēgšanu.

”Bailes ir spēcīgākā inde, tās paralizē un pakļauj.”

Tas, protams, ir atkarīgs no katra lasītāja, bet man nebija klikšķis un saslēgšanās ar galveno varoni. Nespēju just viņai līdzi vai just kādas simpātijas pret viņu. Viņas uzvedība mani vienkārši…kaitināja. Toties, mani interesēja citi stāsta varoņi – Dārs, Ronada, arī Zaks un Ange. Patīkami, ka izceltu varoņu nebija daudz, bet tie bija katrs ar savu raksturu, savu izstrādāto tēlu un vēlāk grāmatā jau izlasot varoņa vārdu vien, varēju uzreiz atcerēties konkrēto varoni.

Man patika autores rakstības stils. Notikumi plūda raiti un nebija brīžu, kuros paliktu garlaicīgi. Taču, kas man patika visvisvisvairāk – dažādi autores radītie citāti no izdomātām grāmatām, kas bija atrodami katras nodaļas sākumā. Daudzus no tiem pat pasvītroju kā domu graudus. Patīkami bija, ka tādus domu graudus un izteicienus varēju atrast, aizdomāties un pasvītrot arī pašā tekstā. Protams, grāmatas otrā puse mani aizrāva vairāk, jo tieši tad sāka nākt gaismā visādi notikumi, sāka atklāties patiesība utt. Darbā tiešām nesastapu acīs krītošas klišejas – superburvjus, episkas labā un ļaunā cīņas  vai stāstiņus par to, kā no viena izredzētā ir atkarīga visas pilsētas vai pasaules nākotne utt. Patiesībā, šis ir tāds…fantāzijas detektīvs. Protams, plusiņš ir tas, ka es vainīgo neuzminēju un arī grāmatas beigas nebija paredzamas. Man patika arī grāmatas otrajā pusē atrodamie jautājumi un pārdomas par tādām tēmām kā piedošana, kļūdas, izvēles, mājas, uzticēšanās, vara utt. Tādējādi, lasītājam ir arī par ko aizdomāties.

”Mēs atrodam viens otru visneticamākajās vietās.”

Ja par mīnusiem…hmm…dažbrīd stāsts šķita saraustīts. Taču, tas vairāk bija grāmatas pirmajā pusē. Man bija žēl, ka maz ko uzzinu par to, ko jūt un domā Dārs, Ronada vai Ange. Taču, grāmata rakstīta no Vegas skatu punkta, tāpēc… tam ir izskaidrojums. Šur tur gribējās vairāk paskaidrojumu vai kādu krāsaināku epizodi, bet tas ir subjektīvi. Un vispār – varbūt autore plāno turpinājumu, jo man likās, ka par šo pasauli vēl būtu daudz ko teikt un atklāt?

”Svarīgāko nevar pagriezt atpakaļ: ne laiku, ne vārdus, ne izvēli.”

Kopumā grāmata lasās ātri, tajā radīta interesanta fantāzijas pasaule, tā nav paredzama no pirmās lpp un formāts ir parocīgs(var ielikt somā, kur neaizņem daudz vietas), tāpēc man tā liekas labi piemērota tieši lasīšanai vasarā – paņemt līdzi kādā pārbraucienā vai zvilnot pēcpusdienas saulītē.

Mans vērtējums: 7,5/10

Anete Ābele, happynorelle.wordpress.com, 21.07.2013.