Es melotu, ja teiktu, ka raujos lasīt katru latviešu autora darbu, kurš iznāk. Tā ne tuvu nav. Ir tieši pretēji. Taču, ik pa laikam es kādā tomēr iemetu aci. Iepriekšējais bija romāns, kurš piesaistīja ar vāka noformējumu – ”Mirušie nepiedod”. Šoreiz – arī fantāzijas darbs, taču lēmums, ka tiešām grāmatu izlasīšu, nāca pēc grāmatas prezentācijas, kur aci pret aci varēja sastapt autoru. Kad noklausījos visu par un ap šo grāmatu un pati redzēju autoru, kurš radīja pozitīvu iespaidu, es sapratu, ka grāmatu noteikti izlasīšu. Es runāju par darbu ”Rakstu vācēja ceļš”, kura autors ir Jānis Valks.

Tālā nākotnē pasaule ir pilnībā mainījusies. Ir izveidojusies Impērija – valsts, kurā darbojas organizācija, kura vāc no visas pasaules un vienkopus glabā dažādus rakstītus darbus. Galvenais varonis Tago(es nevaru jums nepieminēt pilno vārdu: Tagoberts Dazdranagons Temudžins Jānis Pāvils Bartalomejs di Ego) ir rakstu vācējs. Viņš ir izcils sava amata pratējs. Un tieši viņš tiek pie uzdevuma, kurš, principā, skan kā pasakā no manas bērnības: aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko. Protams, Tago darba devēji to noformulējuši ne tik prasti – viņam jāatrod kāds teiksmains rakstu avots, par kuru nav zināma ne tā forma, ne arī atrašanās vieta. Vai Tago tas izdosies? To es jums neteikšu, jo cik interesanti gan būs lasīt par ceļu, kura galamērķis un beigas jau būtu zināmas?

Ceļš ta’ ceļš un apraksti ta’ apraksti, bet kur karte? :D Nē, es to nopietni. Parasti stāstos, kas ietver sevī dažādus pārgājienus, ir kaut kur iestarpināti arī kartes zīmējumi. Vienkārši, tad viss būtu mazliet uzskatāmāk. Taču, tas ir tikai tāds sīkums – būtu bijis forši, ja būtu, bet nav tā, ka bez tās kartes nevar vispār palasīt. Vīrišķīgs piedzīvojumu stāsts. Vīrišķīgs tieši rakstības stilā – nav nekādu cakainu epitetu mežģīņu un salīdzinājumu, kuri būtu tik tēlaini, sapņaini un gaisīgi nav ne jausmas, kur vispār tādi izrauti. Cik labi, ka nav! Man ļoti patika autora rakstības stils, jo tieši tā vienkāršums man lasot piedeva tādu mazu realitātes sajūtu. Turklāt, tas arī Tago lika izskatīties saistošākam un cilvēciskākam. Autora izveidotā pasaule šajā rakstu vācēja ceļojumā, atklājas pilnā godībā un ticiet man, tā uz katra stūra kaut ko slēpj. Tago par garlaicību un vienmuļību ceļa laikā sūdzēties nevar. Nepārzinu žanru ne tuvu tik ideāli, lai mēģinātu kasīties par to, ka tas vai vēl kaut kas no autora rakstītā bija neloģiski, garām vai vēl kā. Es lasīju, man bija interesanti un man ar to pietika. Laikam no visa visvairāk man patika lidojošo pilsētu ideja. Kaut ko tādu nemana katrā otrajā grāmatā.

Galvenais varonis nebija kaitinošs un es to ļoti novērtēju, jo mans grāmatas vērtējums krītas tiklīdz mani sāk kaitināt galvenais varonis un es gribu, lai kāds viņam kaut ko izdara. Šeit man tādu emociju nebija. Tago ir diezgan vienkāršs, gudrs(bet nav viens no tiem, kas zina visu un kuru nekas nevar pārsteigt) un mana attieksme pret viņu bija  neitrāla. Uz grāmatas otrā vāka redzams pats autors, ģērbies kā galvenais varonis un ziniet, skatoties uz grāmatas pirmo vāku, ir sajūta, ka arī tam ir pozējis pats autors.

Kopumā, es teikšu, ka esmu apmierināta. Ceļš nozīmē virzību uz priekšu un tā vienmēr ir labāka izvēle par sēdēšanu uz vietas. Pat ja ceļš ir bīstams, no tā var daudz ko iegūt, uzzināt un iemācīties. Tago bez ceļa nevar. Ja par mīnusiņiem… ok, es neteikšu neko sīkāk, jo tas būtu milzīgs spoileris un es neko nespoilošu, bet skaidrs ir viens, ka zinātniskā fantastika nav man. Fantāzija, parastā – jā. Bet tur risinājumi, kas velk uz zinātniskās fantastikas pusi – nē. Radītā pasaule bija gana raiba, lai nekļūtu garlaicīga un autors arī nebija pārcenties ar varoņu skaitu, mītiskajām būtnēm, burvestībām un visu pārējo, kas radītu iespaidu, ka tajā pasaulē kaut kas ir par daudz. Tāds patīkams, piezemēts un interesants vidusceļš, kur, vismaz man, likās, ka viss ieturēts labās proporcijās. Kam iesaku? Tiem, kuriem ir ziņkārība par fantāzijas žanru Latvijā :) Kā arī tiem, kuriem patīk fantāzija, bet negribas, lai darbs būtu pārsātināts ar lietām, varoņiem un notikumiem tā, ka raibs gar acīm.

Mans vērtējums: 7,5/10

Starp citu, ja esmu visu pareizi sapratusi, tad autoram maijā iznāks jauna grāmata. Šoreiz Lata romānu sērijā: ”Zivju gripa Šmitostā”. Interesanti, vai tas varētu būt viens no tiem autora lieliskajiem humorstāstiem, kas tika pieminēti prezentācijā? Noteikti iemetīšu aci arī tajā darbā.

Anete Ābele, happynorelle.wordpress.com, 17.04.2014.