Es būšu godīga – sākumā grāmata manī izraisīja skepsi, jo tas likās kārtējais stāsts par izredzētajām meitenēm un viņu spējām. Tādu ir neskaitāmi daudz, tikai ierastāk ir šāda veida stāstus lasīt par vienu varoni: viņa ir parasta, vienkārša meitene, dzīvo pelēcīgu dzīvi, bet tad izrādās, ka viņa ir izredzētā, kam jāglābj pasaule utt. Ar ko Matsa Strandberga un Sāras B. Elfgrēnas grāmata ”Aplis” atšķiras no desmitiem citu uz šīs nots ieturētu romānu? Nē, galvenā atšķirība nav tas, ka varones šeit ir vairākas. Galvenā atšķirība ir tas, ka šeit jauniešu ikdiena un problēmas nav tikai nenozīmīgs un ne visai ticams fons izredzētībai un burvju spējām. Šeit daudz vairāk ir tieši ikdienas, tieši jauniešu domāšanas un problēmu un mazliet mazāk visu burvestību. Un tieši tas, manuprāt, šo darbu padara par ko vairāk, kā tikai ”kārtējo izredzētās pret ļauno” stāstu.

Zviedrijas pilsētiņā Engelsforsā savas dienas vada Rebeka, Īda, Minu, Linneja, Vanesa un Anna Karīna. Viņas uzsāk mācības ģimnāzijā, bet viņas nav draudzenes. Viņas pat par paziņām nevar nosaukt. Viņas vienkārši ir…jaunietes, kas mācās vienā skolā. Līdz brīdim, kad notikumi sagriežas dīvainā virpulī. Vispirms Linnejas tuvais draugs Elīass izdara pašnāvību, tad viena no meitenēm pēkšņi…ir neredzama, bet citai necerēti izdodas ar domu spēku atdarīt kādam senam pāridarītājam(es ar nolūku nesaucu meitenes vārdos, lai nezustu intriga), taču visdīvainākais notiek kādā naktī. Mēness krāsojas sarkans un visas meitenes kāda spēka vadītas nonāk parkā, kur uzzina turpmāk vienai bez otras izdzīvot būs grūti, jo viņas visas ir izredzētās.

”Nākt uz skolu ir tas pats, kas piespiedu kārtā tikt deportētam uz svešu planētu – katru dienu”.

/Izlasīju šo un pasmaidīju – tieši manas domas kādus 10 gadus atpakaļ, kad es vēl katru rītu cēlos uz skolu :D/

Tomēr, man saistošākais šajā darbā nebija burvestības un viss ap meiteņu izredzētību. Mani ļoti piesaistīja reālistiski aprakstītās jauniešu problēmas un ikdiena. Lai gan es brīžiem jutos par vecu šim darbam, es tomēr vēl tīri labi atceros savus skolas laikus un padsmitnieces gadu domāšanu, tāpēc man bija skaidrs: ja šī grāmata būtu iznākusi tolaik, es būtu sajūsmā. Vienkārši, ļoti daudzās jauniešu grāmatās(pat tādās, kas neietver sevī burvestības vai mistērijas) attēlotās jauniešu problēmas, ikdiena vai domu gājieni šķiet nereāli un pārspīlēti. Kaut kas tāds, ko redzēsim izspēlētu seriālā, bet kas īstu jaunieti maz skar. Šajā grāmatā viss ir pietiekoši piezemēts, nav lieki izskaistināts un šķiet īsts. Tāda jauniešu dzīve, kādu var iedomāties un kurai nav problēmu just līdzi. Attiecībā uz līdzi jušanu – lieliski, ka ir vairākas galvenās varones, jo tad ir lielāka iespēja, ka lasītājs atradīs kādā no viņām savu favorīti, kurai tomēr jutīs līdzi vairāk kā citām. Katra meitene ir savādāka un jā, var jau teikt, ka tās ir klišejas(pareizā, alternatīvā, riebekle, visu atstumtā utt), bet paskatoties realitātē – ikvienu no viņām varētu sastapt ārpus grāmatas. Parādiet man to laimīgo skolu, kurā nav neviena atstumtā jaunieša vai kurā nav neviena riebīga jaunieša(pat vienalga, meitene vai puisis). Man liekas, ka tādas nav. Man pašai, personīgi, no visām meitenēm saistošas likās Minu un Linneja. Pagaidām.

”Uzticēties nozīmē padarīt sevi ievainojamu.”

Autoru rakstības stils ir viegli lasāms un tāpēc šķiet, ka notikumi risinās raiti, stāsts plūst uz priekšu bez īpašas aizķeršanās. Ik pa laikam gadās pa kādam smaidu izraisošam izteicienam. Tepat arī pateikšu, ka tad, kad ieraudzīju kādi vāciņi ir šim romānam citās valstīs, biju mazliet vīlusies. Šis tomēr man tā…ne visa.

”Policists, kas grauž zīmuļus. Grauzējs formas tērpā.”

Ja ar to jauniešu problēmu daļu viss, manuprāt, bija lieliski, tad ar maģijas daļu…nu tur man šķita, ka dažbrīd mazliet pieklibo. Man neprasījās vairāk maģijas, man prasījās to visu kaut kā…mazliet savādāk. Kaut kas šķita ne līdz galam, kaut kas mazliet dīvaini… Taču, šī ir tikai pirmā triloģijas grāmata, kurā visas meitenes tikai uzzina, ka ir izredzētas un viss tikai sākas. Ir vēl divas grāmatas, kurās notikumi var uzņemt apgriezienus un es ceru, ka tieši tā notiks. Ar šo grāmatu ir līdzīgi kā ar seriālu pirmajām sērijām, kad tieši tālākajās var notikt lielākās drāmas, pagriezieni un piedzīvojumi. Domāju, ka auditorija šim darbam tomēr vairāk ir jaunieši, taču…arī citiem nav aizliegts lasīt :) Šoreiz pat nezinu…nevaru pateikt, kam šis darbs nav piemērots. Man pašai ir tā, ka diez vai es šo darbu mēnešiem ilgi atcerēšos un pārdomāšu, taču es melotu, ja teiktu, ka garlaikojos vai man nebija interesanti. Starp nopietnām grāmatām noder arī mazliet atslābt un palasīt ko citu. Kāpēc lai tas nebūtu stāsts par jauniešiem un maģiju?

Mans vērtējums: 7,5/10

Anete Ābele, happynorelle.wordpress.com, 08.04.2014.