Ar mazu aizkavēšanos beidzot tapis manu domu apkopojums par skandināvu autoru Matsa Strandberga un Sāras B. Elfgrēnas jauniešu mistēriju ”Uguns”. Par triloģijas pirmo grāmatu ”Aplis” rakstīju kādu laiku atpakaļ, bet trešā grāmata pie mums vēl nav izdota, taču noteikti tiks.

Stāsta galvenās varones Mila, Linneja, Īda, Vanesa, Anna Kārina, kuras lasītājs iepazinis pirmajā grāmatā, nu uzsākušas otro mācību gadu ģimnāzijā. Meitenes par mierīgu un pilnīgi drošu dzīvi var vēl tikai sapņot, jo viņām draud negaidītas briesmas. Plus šajā daļā pilsētiņā ir parādījusies pozitīvisma kustība, kura ir tā pārņemta ar pozitīvismu, ka…ak, jel…brīžiem kaitina. Kad viss ir tik pozitīvi, tik pozitīvi, tad tas vienkārši jau ir aizdomīgi.

Jau uzreiz saku – man patīk, ka autori nav ņēmušies desmit ievada lapas atgādināt pirmās grāmatas notikumus. Ja kāds neatceras – tad viņam vajag pašķirstīt ”Apli”, pirms ķeras pie šī darba. Taču, ja lasa pirmo daļu uzreiz pēc otrās, tad tas nav vajadzīgs, jo iepriekšējie notikumi vēl ir svaigā atmiņā. Varones joprojām ir tādas ierastās, laikam jau jālieto vārds ”klišejas”, bet tāpat kā teicu pirmās daļas atsauksmē – tur jau ir tā sāls, ka ”klišejas vai neklišejas”, bet tādas meitenes var sastapt reālajā pasaulē(protams, bez burvestībām). Tāpat jau arī reālām tīņu problēmām šajos darbos netiek iets ar līkumu.

Notikumi joprojām seko viens otram, tāpēc par garlaicību joprojām nevar sūdzēties. Grāmata šķiet cienīgs turpinājums pirmajam darbam un joprojām teksts ir noslīpēts kā viens veselums un lasot nekādā veidā nerodas iespaids, ka darbu rakstījuši divi autori. Kā galveno auditoriju šim romānam, tāpat kā pirmajam, es nosauktu jauniešus. Lai gan neesmu jau es tik veca, tomēr aizvien vairāk pārliecinos, ka tīņu gados man šīs grāmatas būtu patikušas daudz vairāk. Laikam tāpēc, ka tad tās problēmas un viss būtu tuvāks. Tagad…tagad tas laiks ir vien pagātne, kurā, labi ka nav jāatgriežas. Protams, arī tagad es nedošu negatīvu vērtējumu, jo šī grāmata, salīdzinot ar citiem darbiem par jauniešiem(gan ar, gan bez mistikas), kuros ir nācies ielūkoties, šķiet daudz labāka un lasāmāka. It kā varētu vēl kaut ko par detaļām piebilst, bet…man negribas atklāt sižetu sīkāk.

Ko vēl varu piebilst? Protams, fināls un pats galvenais vēl tikai priekšā. Lasītājs joprojām var dzīvot līdzi savai favorītei vai favorītēm. Šī ir…kā jau otrā daļa, kā jau vidusposms – nav vairs ievadīšana par to, kas ir kas un kāda ir kura varone, viss turpinās, viss rit savu gaitu, bet kulminācija vēl tikai priekšā. Ikdiena un maģija joprojām meistarīgi savītas vienā tīklā, radot interesantu gala produktu. Ir spriedzīte. Joprojām bez draudzības nekur un tas ir labi, jo man šķiet, ka bieži vien mēs reālajā dzīvē savus draugus par maz novērtējam. Kā arī rodas iespaids, ka jaunieši bieži neizprot draudzības jēdzienu kā arī patiesas draudzības vietā izvēlas kaut ko mazvērtīgāku. Protams, šajā romānā draudzībai un vienotībai ir tāda nozīme ne jau tāpat vien(katra pastāvot tikai par sevi un bez draudzības galvenās varones diez vai varētu stāties pretim tam, kas viņas gaida), bet vienalga – nav slikti, ka draudzība šeit tiek parādīta kā kkas svarīgs. ”Aplī” ne visi varoņi piedzīvoja laimīgās beigas un tāpēc ieteiktu arī lasot šo darbu, neiekārtoties omulīgi krēslā, domājot, ka šeit jau viss būs rožaināk… Principā, man par šo gribas teikt tā: ja tika lasīts ”Aplis” un patika, tad patiks arī šī. Tagad atliek vien gaidīt trešo daļu, lai uzzinātu, kādus likteņus savām varonēm abi autori ir iecerējuši un kādi pārsteigumi lasītāju gaida finālā.

Sīkums, bet pieminēšu – ”Uguns” latviskā tulkojuma vāks man patīk daudz labāk kā ”Apļa”.

Mans vērtējums: 7,8/10

Anete Ābele, happynorelle.wordpress.com, 05.05.2014.