Bērnībā, kad es tiku pie paciņas ar saldumiem, es vienmēr tos
sadalīju čupiņās, savus pašus mīļākos un gardākos atstājot kā
pēdējos, ko apēst. Ļoti līdzīgi ir ar šo grāmatu – no visas grāmatu
čupiņas, ko ieguvu pirms Ziemassvētkiem, stāstu par šo atstāju kā
pēdējo. Par ko es runāju? Par grāmatu "Vēja
vārds", kuras autors ir Patriks Rotfuss. Katru reizi,
kad literatūras blogus un grāmatnīcas pāršalc masveida sajūsma par
kādu konkrētu darbu, es kļūstu skeptiska. Tomēr, šī grāmata
piederas pie pozitīvajiem izņēmumiem.
Pats galvenais šajā stāstā, kurā savijas vēl citi stāsti, ir
Kvouts. Viņš ir noslēpumains personāžs ar leģendām apvītu pagātni.
Pagātni, par kuru tiek ļauts uzzināt gan lasītājam, gan pēkšņi
uzradušamies Hronistam. Kvouta, kuram tagad pieder viesnīciņa,
stāsts aptver dažādus viņa dzīves ceļa pagriezienus un šis ir tikai
sākums. Es zinu, ka sižeta apraksts ir ne visai izsmeļošs, bet
manos spēkos nav uzrakstīt ko labāku, nepārvēršot visu šo ierakstu
tikai par sižeta aprakstu. Teikšu, ka tas ir piedzīvojumiem
pārbagāts fantāzijas romāns, kurā ir mīlestība, burvestības(tiesa,
savādākas kā ierasts), noslēpumi un dažādas cīņas. Netrūkst arī
maza humoriņa( padomājiet jūs arī kaut vai par to, kāpēc lieliem
mīlētājiem ir labāka redze nekā lieliem zinātniekiem :D). Stāsts
iekš stāsta, jo viens stāsts ir par Kvoutu, Hronistu un Bastu, kurš
ir Kvouta māceklis, tagadnē, bet pavisam cits stāsts ir tas, ko
stāsta Kvouts Hronistam par sevi un savu pagātni. Un tad jau vēl
gadās, kad kāds no Kvouta stāsta varoņiem vēl pats kādu stāstu
pastāsta :D
Šoreiz bija tā, ka grāmata pati par sevi lasītos ātri –
piedzīvojumi, koši apraksti, noslēpumi, bet es pati izvēlējos to
lasīt lēnām, lai grāmata lasītos ilgāk un es varētu ilgāk savus
vakarus pavadīt tajā pasaulē. Tiesa, bija pāris lietas, kas man
mazliet nepatika. Piemēram(SPOILERIS): nu, kārtējais nelaimīgās
bērnības stāsts. Šitās traģiskās bērnības, godīgi sakot, jau apnīk.
Es biju ļoti,ļoti priecīga, kad lasīju par Kvouta vecākiem, par
viņu ceļojošo aktieru trupu un man pat ir piezīme uz lappuses
malas, ka cik atsvaidzinoši, ka beidzot galvenais varonis(kuram
nākotnē lemts kļūt slavenu vīru) ir ar laimīgu bērnību. Taču, mans
prieks bija īss un es jutos tāda…mazliet atsēdināta, kad kārtējo
reizi, čušš tur bija ar to laimīgo bērnību. Protams, protams, visam
notikušajam ir nozīme tālākajā notikumu attīstībā, bet tas neliedz
man gribēt, kaut šeit tomēr būtu iztikts bez šitās lietas.
”Kauli sadzīst. Nožēla paliek uz visiem laikiem.”
Lai gan Kvoutam kā varonim it kā nav nekādas vainas, viņa māceklis Basts mani kkā…vairāk intriģēja. Patīkami, ka grāmatā bija ļoti daudz labu citātu un liela daļa no tiem – neuzbāzīgi un neafišēti(kā teikt nebija tur katra teikuma galā citāts ar pompu no sērijas – ”lūk, šī doma ir gudra un tā tev jāatceras obligāti”). Domas bija ievītas pārējā tekstā un lasītājs var pats pamanīt tikai tās, kuras viņam šķiet pamanīšanas vērtas un ļaut atkal citām vnk aizslīdēt garām kā parastam tekstam. Cepums no manis vāka autoram – burvīgs vāks.
”Varbūt pašas izcilākās spējas, kas piešķirtas mūsu prātam, ir spējas cīnīties ar sāpēm.”
Kopumā jāsaka, ka šis ir lielisks fantāzijas darbs, kura lasīšanu vilku garumā pati un speciāli, jo otrā daļa latviski vēl nav iznākusi. Šī grāmata bija mans ikvakara rituāls pirms iešanas gulēt – mierā, klusumā, zem segas izbaudīt pāris nodaļas no šī autora radītās pasaules. Gluži kā bērnībā, kad končiņas no pēdējās(tās īpaši gardo) čupiņas ēdu pa vienai, lai ilgākam laikam pietiek. Par spīti minētajām iebildēm, kopumā darbu vērtēju ļoti pozitīvi un gaidu nākošo daļu, lai zinātu, kas notiks tālāk. No šīs grāmatas sanāktu satriecoša filma un es zinu, kura režisora rokās vēlētos to redzēt, bet atļaušos šīs savas fantāzijas paturēt pie sevis.
”Cik trausla ir robeža starp patiesību un saistošiem meliem. Starp vēsturi un izklaidējošu stāstu.”
Mans vērtējums: 9/10
Anete Ābele, happynorelle.wordpress.com, 28.01.2014.
