Labs laiks pagājis, kopš šī grāmata nonāca pie manis. Šķiet visi, kam bijis ko teikt, savos blogos jau ir izteikušies un… patiesībā jau arī es nepateikšu neko jaunu. Es varbūt gribētu būt kasīga un ja man būtu pamatoti iemesli, tad noteikti neklusētu un teiktu, ka viss ir tikai reklāma, ka nav nemaz tik fantastiski utt. Taču, ir. Tur jau tā lieta, ka ir fantastiski. Pēdējās fantāzijas grāmatas, kas man izraisīja tādu sajūsmu, bija Harijs Poters un vēlāk Ursulas Le Gvinas ”Tumsas kreisā roka”. Šodien mana stāsta varonis ir Patrika Rotfusa fantastiski interesantais un ļoti biezais romāns ”Vieda vīra bailes” , kurā turpinās Kvouta stāsts.
“Ir trīs lietas, kas izraisa ikviena vieda vīra bailes: jūra vētrā, nakts bez mēness un rāma cilvēka dusmas.”
Otrās grāmatas stāsts turpinās tur, kur beidzās pirmās –
Hronists viesnīcā pieraksta Kvouta krāšņo dzīvesstāstu. Bērnība
atstāta pagātnē un lasītājam, kopā ar Hronistu, tiek atklāti
aizvien jauni šī neparastā tēla, Kvouta dzīves pagriezieni. Šoreiz
Universitāte, kuģa katastrofa, feju valstība, karalis… Tieši tāpēc,
kad tiek aizvērti grāmatas vāki, kļūst mazliet skumji, ka nav
zināms, kad būs trešā daļa…
Neesmu milzīga fantāzijas fane, neesmu lasījusi visu, ko vien šajā
žanrā var atrast un tāpēc nepārzinu žanru līdz visslēptākajai
vīlītei. Tomēr, šo to no fantāzijas ir nācies lasīt un tāpēc man ir
savs iedalījums izveidojies. Rotfusam tajā ir pašam sava, atsevišķa
kategorija, jo abi viņa darbi patiešām ir…fantastiski. Ir jāmāk
rakstīt tā, kā viņš to dara. Vienkārši…jāmāk. Vismaz man lielu daļu
no tā, kāpēc man šīs grāmatas tik ļoti patīk, sastāda tieši tas, kā
tās ir uzrakstītas. Man patīk, ka pasvītrošanas vērtās domas ir
organiski ievītas tekstā, ka pati valoda plūst brīvi un rauj
lasītāju sev līdzi. Nemaz nerunājot par to, ka atklājot pasauli,
kurā mīt Kvouts, autoram izdevies radīt to…grūti aprakstāmo, vieglā
brīnuma sajūtu. Protams, joprojām nav zudusi tēma, kas saistīta ar
stāstu stāstīšanu, ar leģendu radīšanu utt.
Patīkami, ka Kvouts nav perfekts, labais un ideālais tēls. Katram
ir savi melnumi. Arī viņam. Jaunības maksimālisms un ar to saistīti
izgājieni arī nav viņam sveši. Kvouts, ta Kovuts, bet mani arī šajā
daļā saistīja Basts. Man tā mēdz gadīties – pieķeros kādam otrā
plāna varonim un tad škrobējos, ka viņam nav tik daudz vietas
atvēlēts kā galvenajam :D.
Lai neatkārtotu vēl vairāk no tā, kas jau teikts, es vien teikšu,
ka man šīs grāmatas lasīšana bija kā tumšās šokolādes baudīšana –
palēnām, pa mazai drusciņai, it kā velkot garumā un izbaudot. Tieši
tāpēc, ka trešās daļas vēl nav, negribējās nonākt līdz otrās
beigām(jo tad nāktos aci pret aci sastapties ar šo faktu, ka –
notikumi apraujas un ne šodien, ne rīt, ne pēc mēneša es
neuzzināšu, kas notiek tālāk). Bieži vien man nākas vilties ļoti
saslavētās grāmatās, filmās, seriālos. Taču, šis nav tas gadījums –
šoreiz es labajiem vārdiem varu pievienoties.
Kopumā – ja patika ”Vēja vārds” un vēl nav paspēts iesākt šo, tad
noteikti vairs nevajag vilkt garumā. Ja ”Vēja vārds” nepatika, tad,
protams, tīri loģiski, arī šo var izlaist. Paredzēt, ar ko šis
stāsts beigsies, es nevaru, tāpēc atliek tikai gaidīt.
Mans vērtējums: 9,9/10 Mazumiņu noņēmu, jo
bija sadaļa grāmatā, kas man mazliet apnika un likās, ka to varētu
saīsināt. :D Tāpat, man daudz interesantāki likās notikumi, kas
neietvēra lovi un visādas saldas epitetu mežģīnes. Es sapratu, ka
vajadzēja tās lietas…vienkārši, tīri subjektīvi, man viss pārējais
patika daudz vairāk. Taču, tas bija smilšu grauds uz kopējā fona un
nesabojāja kopējo iespaidu. Vienkārši, tāds subjektīvisms no manis.
Tas nemaina faktu, ka grāmatu kopumā uzskatu par izcilu.
Anete Ābele, happynorelle.wordpress.com, 19.01.2015.
