Sākot lasīt grāmatu ”Mitago mežs”, kuras autors ir  Roberts Holdstoks, es nezināju, ko no tās gaidīt. Mani uzrunāja grāmatas ļoti skaistais vāks, taču saturiski – es nebiju domās radījusi sev kādu konkrētu ainu par to, kāds būs stāsts vai tā varoņi. Laikam labi, ka tā. Jau grāmatas vidū es ļoti priecājos, ka lasu tekstu atrodoties dzīvoklī Rīgā, nevis kādā privātmājā laukos meža tuvumā – nebūtu omulīga sajūta. Šis stāsts ir vecāks par mani(pirmo reizi publicēts 1984.gadā), bet to nevar pateikt – stāsts liekas jauns un svaigs, kā pirms dažiem gadiem rakstīts.

Grāmatas galvenais varonis ir Stīvens, kurš atgriežas ģimenes mājās. Pēc tēva nāves tur mitinās viņa brālis Kristians, kurš aizrāvies ar tēva iesāktajiem pētījumiem par blakus esošo mežu. Interese par mežu ir kā tāda apsēstība, kura šajā gadījumā pārmantojas ģimenes vīriešiem. Kad Kristians dodas uz mežu un neatgriežas, Stīvens paliek viens ar tēva atstāto mantojumu – pierakstiem par mežu. Taču, tas nav uz ilgu laiku – viņu sāk apciemot Gviveneta, kura ir sieviete no meža. Dažādu notikumu rezultātā(kurus nestāstīšu, lai nenospoilotu sižetu) arī Stīvens neizbēg no radinieku likteņa – viņam jādodas mežā. Taču, viņš nedodas viens. Kopā ar viņu iet lidotājs Harijs, kuram ir savas intereses…

Viss atkarīgs no lasītāja uztveres. Manā gadījumā – lielākoties grāmatas noskaņa šķita nomācoša un es ļoti bieži nodomāju, ka Stīvena vietā nospļautos, sakrāmētu mantiņas un taisītos no tās vietas prom.Lai kā būtu ar stāstu par kolektīvo apziņu, arhetipiem, cilvēka apziņu un tās mijiedarbību ar šo mūžveco mežu, man pirmais, kas nāk prātā domājot par šo grāmatu – apsēstība. Kristiana un viņa tēva apsēstība ar to mežu. Tāpat arī visu trīs tās ģimenes vīriešu apsēstība ar Gvivenetu. Sākumā varbūt tā ir bijusi interese, ziņkārība, vēlēšanās iepazīt, taču beigās – tīra apsēstība.

Meža smaržas bija aprakstītas tik dzīvi, ka es sēžot savā dīvānā,varēju sajust to mitrumu un koku smaržu, kas raksturīga mežam. Man tā gadās otro reizi – iepriekš smaržas ļoti dzīvas likās lasot Zīskinda ”Parfīmu”. Šī grāmata ir arī otrā, kuru lasot man ir bijusi vēlme pēc kaut kādas…hmm…mītisko varoņu un leģendu vārdnīcas(ja tāda pastāv), jo 90% no varoņiem, kas šeit minēti man neizteica vispār neko. Atgriežoties pie pozitīvā – grāmatas vāka noformējums. Ļoti skaists un atbilstošs. Man patika arī tas, ka stāsts harmoniski ieturēts vienā noskaņā un nav saraustīts. Man personīgi, kā pozitīva lieta likās, ka grāmata nav pārblīvēta ar varoņiem. Man ne visai patīk, ja jāņem lapiņa un jāraksta piezīmes par katru tēlu, lai vispār tos atcerētos un atšķirtu. Protams, nevaru aizmirst pieminēt lietu, ko novērtēju vienmēr – pēc pirmo lapu un pirmās nodaļas izlasīšanas, es nevarēju paredzēt beigas. Autors prasmīgi radījis mežu un tajā slēpto pasauli, tāpēc pati interesantākā no trim romāna daļām man likās pēdējā – ”Dziļmežs”. To arī izlasīju visātrāk. Es biju ļoti pārsteigta, ka grāmata nav ekranizēta.

Taču, bija arī mīnusi. Grāmatas galvenie varoņi man šķita viduvēji. Mans personīgais favorīts bija Harijs, jo viņš nebija tik garlaicīgs. Gvivenetā biju vīlusies. Pirmā šī tēla parādīšanās bija intriģējoša un saistoša, taču ātri vien zuda šīs varones pievilcīgā pirmatnība – pārāk ātri viņa sāka runāt angliski, gatavot vakariņas, pamest savu ierasto vidi un mērīt sveša vīrieša drēbes. Es būtu varējusi pieņemt to neizbēgamo mīlasstāstu, ja vien tas nebūtu bijis tik cukursalds. Bija lapas, no kurām gandrīz vai sīrups lija, jo atzīšanās mūžīgā mīlā bija katra teikuma galā. Jā, saprotams, ka šī sižtea līnija bija vajadzīga, lai tālākie notikumi būtu tādi, kādi tie bija. Tomēr, būtu bijis labāk, ja šī līnija būtu pasniegta kaut kā…mazliet savādāk.

Kopumā, lai kas man nebūtu šajā darbā paticis, pats galvenais ir ideja un tā šajā gadījumā bija interesanta. Grāmata varētu patikt cilvēkiem, kuriem patīk mitoloģiskās fantāzijas darbi. Īpaši, ja ir plašas zināšanas par dažādu tautu un dažādu laikmetu mītiem un leģendām – tad nebūs tā kā man, ka par 90% varoņu pirmo reiz lasu. Noteikti nenožēloju, ka izlasīju, jo tas mežs…tas mežs…vēl kādu laiku paliks atmiņā.

Mans vērtējums: 7/10

Anete Ābele, happynorelle.wordpress.com, 17.04.2013.