Kad iznāca Ievas Melgalves iepriekšējā grāmata "Mirušie nepiedod", es piederēju pie tiem lasītājiem, kas teica – pārsteidzoši laba grāmata, gluži vai psiholoģisks romāns, nemaz nevar just, ka sarakstīta fantāzijas žanrā, kurš vispār man nepatīk. Tagad, kad lasu Melgalves jaunāko grāmatu "Bulta, Zvaigzne un Laī", neesmu vairs tik droša, ka man nepatīk žanrs. Šis darbs atgādina man, ka fantāzijas grāmatas būtībā ir pasakas un ka arī tagad, kad esmu pieaugusi, joprojām palaikam mēdz tapt tādas pasakas, kas man patīk. Fakts, ka dažiem 20. gadsimta laikā vai ap gadsimtu miju iznākušajiem fantāzijas žanra slavenākajiem un vislabāk pārdotajiem lielformāta darbiem ir sekojuši lērums sliktā valodā sarakstītu un/vai latviski slikti iztulkotu pakaļdarinājumu bez karkasa un pārdomātas tēlu sistēmas, turklāt atbaidošā noformējumā, vēl nenozīmē, ka mūsu laikmetā nevarētu rasties jaunas jaukas, konceptuāli tīras un labi uzrakstītas pasakas.

Tieši tāda man šķiet "Bulta, Zvaigzne un Laī" – skaidrs stāstījums un gana dziļš vēstījums; valoda poētiska un vienlaikus precīza, radot gan glezniecisku noskaņu, gan atklājot šo to par cilvēka psihi. Kaut arī "Mirušie nepiedod" tiek pozicionēta kā pieaugušo, bet "Bulta, Zvaigzne un Laī" kā bērnu grāmata, abas šķiet piemērotas visu vecumu pasaku lasītājiem. Ja nu vienīgi pirmsskolas vecuma bērniem "Mirušie" varbūt tomēr būtu par sarežģītu – savukārt "Bulta, Zvaigzne un Laī" ar tās dzidro vienkāršību tikai iegūst, lai kāda būtu tās auditorija.

Ja mēģina definēt, pie kura pasaku romāna veida pieder "Bulta, Zvaigzne un Laī", tad tā noteikti nelīdzinās ne "Gredzenu pavēlniekam", ne "Harijam Poteram", bet drīzāk Astridas Lindgrēnes darbiem, visvairāk grāmatai "Ronja – laupītāja meita". Autore uzrunā lasītājiem apgalvo, ka "Ronja" bērnībā bijusi viņas mīļākā grāmata, savukārt intervijā pauž, ka jauno bērnu grāmatu viņa centusies rakstīt tādu, kāda pašai bērnībā būtu likusies interesanta, tā kā līdzība nepārsteidz. Ronjisku noskaņu rada arī mākslinieka Artūra Bērziņa darinātais vāks ar trim zvērādās tērptiem bērniem meža klajumā un laumām kokos (neraugoties uz to, ka attēloto bērnu sejiņas uzzīmētas tipiskā šolaiku animācijas un lellīšu stilā, bet laumas ir pārveidoti bēbīši). Tāpat kā grāmatā par Ronju, arī "Bulta, Zvaigzne un Laī" darbība notiek pirmatnēju cilvēku kopienā un mežā, ko apdzīvo pārdabiskas būtnes. Abas grāmatas vieno arī pusaudžu pieaugšanas, iniciācijas un izraidīšanas, kā arī draudzības un pirmo romantisko jūtu motīvi. Tāda radniecība varētu likt atzīt, ka arī "Bulta, Zvaigzne un Laī" ir, lai gan kvalitatīvs, tomēr pakaļdarinājums, kurš man gluži vienkārši ir simpātiskāks par citiem personisku iemeslu dēļ: tāpat kā autorei, arī man savulaik "Ronja – laupītāju meita" bija ļoti mīļa.

Un tomēr – no Ronjas un citām pasakām Melgalves jauno grāmatu atšķir sižeta atrisinājums. Tas nav tik harmonisks un priecīgs, kā varētu gaidīt. Stāstam nav parastajā izpratnē laimīgu beigu. Karojošās puses neapvienojas. Pieaugušie nenāk lūgt bērniem piedošanu. Lai gan pēkšņi izcēlies karš pierimst, labie neuzvar, sliktie nenomirst un arī nepārvēršas par labajiem. Jā, līdzīgi Ronjai, nekādu labo un slikto te nemaz nav, tomēr atšķirīgās pasaules vienalga tā arī paliek šķirtas. Tikai dažas laumas "aiziet gaismā". Tikai viena meitene kļūst par laumu un vairs nesaprot savu draugu, kurš tikmēr ir kļuvis pieaudzis cilvēku pasaulē un turpmāk var pasveicināt reiz tik mīļo draudzeni tikai ar bērnu starpniecību, kuri vēl saprot laumu valodu.

Līdz ar to stāsts beidzas ar neatgriezenisku galveno varoņu atšķirtību divās nesavienojamās pasaulēs, kas drīzāk piestāvētu pieaugušajiem domātai drāmai nekā bērnu pasakai. Tādai, kur eņģeļi vai elfi iemīlas cilvēkos, mūki laju meitenēs un otrādi, dažādu kastu atvases vai nāvīgu ienaidnieku bērni iemīlas viens otrā, un beigās noteikti kāds nomirst vai vismaz zaudē nemirstību. Stāstā par Bultu, Zvaigzni un Laī visi trīs galvenie varoņi paliek dzīvi un mirstīgi. Viņi veiksmīgi īsteno sevi, tikai romantiskais pārītis diemžēl turpina eksistēt katrs savā pasaulē, kurām vairs nav iespējams pārklāties. Tādējādi grāmata māca bērniem, ka ir normāli realizēt savu sūtību, kā arī palaikam samierināties un pieņemt zaudējuma skumjas, kas ir vērtīga prasme visos laikos. Pasaka vēsta arī par atteikšanos, pašuzupurēšanos – jo Pelle pārvēršas par laumu ne jau aiz brīvas gribas īstenot savu laumas aicinājumu. Nē, viņa tam visādi pretojas, jo grib būt kopā ar Kastoru, līdz beidzot ir spiesta pārvērsties tieši Kastora dēļ: vienīgi būdama lauma, viņa var izglābt draugu no drošas nāves. Arī šis, protams, nav gluži jaunradīts, pavisam oriģināls sižets, tomēr minētā atšķirtība bērniem domāta pasaku romāna kontekstā ir ne tik pierasta parādība.

Interesants ir arī citādo tēmas risinājums. Noteikumi it kā ir savstarpēji saudzējoši – cilvēki nedrīkst darīt pāri laumām un laumas cilvēkiem. Viss, ko tu dari laumai, patiesībā tiek tev pašam un otrādi. Taču neviens, arī stāstītāja, pat neizliekas, ka abu veidu būtnes varētu sadzīvot un saprasties. Vienīgi bērni var runāt abās valodās, un dažiem bērniem ir iespējams kļūt gan par pieaugušo, gan par laumu. Tādējādi laumu zeme ir kā alternatīva pieaugušo pasaulei, un drīzāk būtu korekti laumām pretstatīt pieaugušos, nevis cilvēkus vispār. Tie paši pieaugušie, kas nedrīkst neko nodarīt laumai, mierīgi var izraidīt no savas cilts bērnu, iepriekš nosmērējot ar asinīm un aplipinot ar spalvām, lai tas kļūtu par medījumu. Tā viņi dara, ja bērnam piemīt potence kļūt par laumu, turklāt padzīti tiek arī tie bērni, kas šo atšķirīgo aizstāv. Labs temats, ko apspriest ģimenē vai bērnu grupā, – turklāt netiek minēts nekas nepieklājīgs. Attiecībā uz cilvēku un laumu pasauļu mijiedarbību sižetā ir arī kāds pārsteigums – taču to es neriskēju atklāt, lai kādam nesabojātu lasīšanas prieku.

Simpātiski ir tas, kā tiek lauzti stereotipi par to, kas tad ir lauma. Šķiet, Latvijā mēs iztēlojamies laumas kā sīkas meitenītes ar spārniem – tādas kā mazas fejiņas. Vainīga laikam ir animācijas filma par Pīteru Penu. Saskaņā ar dažiem bērnu vidū populāriem animācijas seriāliem par laumām varētu domāt arī kā par šo meitenīšu un kukaiņu kariķētiem krustojumiem. Par angļu valodas vārdu pixie un fairy izcelsmi, nozīmi un atšķirībām, tāpat kā par laumiņu attēlošanas tradīciju, iespējams uzrakstīt apjomīgus pētījumus, taču ir skaidrs, ka nepastāv konkrēti noteikumi, kā tieši šīm būtnēm jāizskatās. Tāpēc ir jauki, ka Melgalves grāmatā darbojas gan kaķēna lieluma lauma ar spāres seju, gan spalvām apaugusi cilvēka lieluma vīriešu dzimtes lauma, gan lauma –briedis – un vēl citas.

Viens aspekts gan manī izraisa aizdomas. Tā, piemēram, kad Nīna nolemj doties līdzi abiem pārējiem bērniem, kas izraidīti no cilts, viņa saka: "[N]egribu būt tikai [savas mātes] atspulgs. Es gribu būt, kas es esmu, lai kas tas arī būtu." Kaut kā neizklausās pēc pasaku meitenes pusaudzes pirmatnējā kopienā, bet drīzāk pēc trīsdesmitgadīgas psihoterapeita apmeklētājas 21. gadsimtā. Šī un citas epizodes, kurās var sajust – pat ne pašu autori, bet, iespējams, viņas apdzīvoto informācijas telpu –, nedaudz traucē mākslinieciskajai ticamībai. "Mirušajos" līdzīgi samudrījumi bija atbilstoši, bet citādi tik tīrajā bērnu pasakā tie kaitina.

Tā kā "Satori" bērnu grāmatu recenzenti līdzās pašu domām parasti publicē savu bērnu viedokļus, arī es pajautāju meitai Marijai, kāda viņai šķiet "Bulta, Zvaigzne un Laī". Marija ir apmēram tajā vecumā, kad grāmatas varoņi gatavojas saņemt savu īsto vārdu un kļūt par pieaugušo (vai par laumu). "Likās tāda dīvaina," viņa domīgi atbildēja. Manuprāt, tas ir labs vērtējums.

Anna Auziņa, satori.lv, 27.08.2014.