Amerikāņu rakstnieka Džastina Kronina apokaliptiskais trilleris
”
Pāreja ” savu latvisko tulkojumu nudien ir
ieguvis īstajā brīdī. Būtu grūti iedomāties labāku laiku, lai
lasītu grāmatas par pasaules galu, ņemot vērā cik populārs tas
palicis šī gada nogalē. Cilvēkus jau izsenis ir interesējis
pasaules gala motīvs, kas ticis apskatīts neskaitāmās filmās un
grāmatas. Laikam jau šim jēdzienam piemīt neizsmeļams potenciāls,
jo, lai gan gals ir un paliek gals, versijas, kas pie tā varētu
novest ir visnotaļ dažādas. Džastina Kronina versija ir visu
mīlētie un nīstie asinssūcēji – vampīri (tiesa, autors šajā romānā
tos bieži vien dēvē citādāk, izvairoties no šī apbružātā jēdziena),
kas romāna ietvaros, militārā eksperimenta rezultātā ir kļuvuši ne
tikai par pārcilvēciski spēcīgiem mežoņiem, bet arī pamanījušies
izlauzties aiz laboratorijas sienām un gluži kā vīrusa epidēmija
aplipinājusi gandrīz visus ASV iedzīvotājus. Ir tikai viena būtne,
kas šo situāciju iespējams varētu vērst par labu – 6 gadus vecā
Eimija, kura atšķirībā no pārējiem eksperimenta upuriem, ir
ieguvusi pārdabiskas spējas bez šausminošajiem blakus efektiem,
kuri radītu vēlmi saraustīt gabalos savus kaimiņus vai darba
kolēģus.
Vampīrisms ir pateicīga tēma. Šajos radījumos allaž ir kaut kas
dzīvniecisks un spēcīgs, taču tai pat laikā manāmas paliekas no
cilvēciskuma, kas rada šajos monstros zināmu pretrunu un veido tos
pievilcīgus lasītājam un skatītājam. Džastina Kronina pieeja šīm
radībām atšķiras no Stefānijas Meijeres, Annas Raisas vai zināmā
mērā pat Brema Stokera pieejām. ”Pārejas” vampīri liek domāt par
sava veida ”zombiju apokalipsi”, pasaules galu, kas izraisīts
armijas laboratorijās un kļuvis pilnībā nekontrolējams, pabīdot
tematiku vairāk zinātniskās fantastikas lauciņā. Šie vampīri nav
pievilcīgi un nelauž daiļavu sirdis, taču savu spēju apvārdot
cilvēkus, tie nav zaudējuši, jo prot sazināties ar tādu kā
telepātijas starpniecību. Šiem ”šķaidāmo” filmu cienīgajiem
radījumiem pa vidu ir iemesta arī drusciņa garīguma, dvēselisko
skumju, kā arī visas cilvēces dzīves jēgas meklējumi. Un kā gan var
nemīlēt šādu pieeju sen zināmām lietām?
Arī izņemot pašus vampīrus ārā no vienādojuma, romāns ir uzrakstīts
ļoti spraigi un par spīti milzīgajam lappušu skaitam, neaizraujas
ar izskaistinātiem aprakstiem vai pārlieku gariem prātojumiem,
radot action filmas cienīgu iespaidu. Varbūt tādēļ, nav nekāds
pārsteigums, ka tiesības šo romānu ekranizēt tika nopirktas jau vēl
pirms grāmata nonāca plauktos. Tomēr šeit ir daudz varoņu, patiešām
ļoti daudz varoņu! Vai es varētu sacīt, ka pat pārāk daudz varoņu?
Brīžam, lasot nākas nobrīnīties, kā sižeta spraigākajos mirkļos
autoram ir izdevies tikt galā nevis ar diviem vai trim, bet gan
veseliem sešiem vai vairāk personāžiem. Iespējams, tieši tādēļ tie
romāna gaita krīt kā mušas viens pakaļ otram.
Attiecībā uz pašu galveno personāžu, arī izmantota interesanta
pieeja, jo lasītājam uz brīdi nākas palauzīt galvu, kurš tad īsti
būs tas pasaules glābējs. Tam par iemeslu kalpo fakts, ka romāns
sastāv no divām daļām – pirmās, kurā darbība notiek mūsdienās un
visas galvenā varoņa iezīmes tiek piedēvētas pusmūža F.B.I. aģentam
Volgāstam (šī daļa man kā lasītājai personīgi patika vislabāk) un
simts gadus tālā nākotnē, kad ASV jau ir piedzīvojusi savu
neizbēgamo apokalipsi un lasītāja uzmanība pievēršas jaunam puisim
vārdā Pīters, kuram lemts atrast noslēpumaino Eimiju un atklāt
traģēdijas iemeslus.
Lai gan ”Pāreja” ir savā ziņā skaļš un drosmīgs bestsellers, nav
tālu jāsniedzas arī pēc melanholiskām pārdomām, kas piešķir stāstam
dziļumu. Varam saskatīt nelielu bībelisku elementu, runājot
līdzībās ar Noasa šķirstu un pēdējiem palikušajiem izdzīvotājiem,
kas izrādās mūsu galvenie varoņi. Nemaz nerunājot par mistisko
mūķeni Leisiju, kuras loma īsti skaidra netop, taču piešķir romānam
jaunu garīguma dimensiju, liekot noprast, ka viss notiekošais ir
daļa no kāda lielāka plāna. Varam kārtējo reizi arī izvērtēt
mūsdienu sabiedrības materiālismu un individuālismu, kas ekstrēmos
apstākļos izrādās tikpat nevajadzīgs kā jaunākais iPhone pasaulē,
kurā nav tīkla pārklājuma. Apokaliptiskā ASV parāda ar nejēdzībām
apaugušo sabiedrību, kas novesta līdz sabrukumam un pēdējie
izdzīvojušie to ļoti labi apzinās, tādēļ izcīna ne tikai cīņu ar
vampīriem, bet arī sevi, mēģinot pārliecināt savu iekšējo ”es”, ka
pasaule ir tā vērta, lai to vispār mēģinātu glābt.
Šo 800 un vel mazliet lappušu garo romānu izlasīju apmēram nedēļas
laikā, jo nolikt to malā, katru nakti neizlasot vismaz 100
lappuses, izrādījās neiespējami. Atliek vien gaidīt tulkojumu
nākamajai triloģijas daļai ”The Twelve”. Dodu 9,5 Tējtasītes.
Anna Kalna, http://teejtasiite.wordpress.com,
05.12.2012.