Ievas Melgalves jaunā fantāzijas romāna ”Mirušie nepiedod” darbība noris pasaulē, kurā nozīmīgu vietu ieņem maģija. Galvenā varone Vega ir svešiniece, gandrīz vai garāmgājēja, kas pagadās nepareizajā laikā, nepareizajā vietā un kļūst par liecinieci tam, kā tiek nogalināts viens no nelielās kalnu pilsētiņas spēcīgākajiem magiem. Mēģinot atrisināt noslēpumaino slepkavību, Vega gluži nemanāmi iesaistās pilsētā notiekošajās mistērijās.

Pirmais, ko pamanīju sākot lasīt šo romānu – interesanti personāžu vārdi (piemēram, Ange, Ronada, Dārs u.c.) un ļoti patīkama, vijīga un vietām pat poētiska valoda, kas man personīgi šķiet labs iemesls, lai lasītu latviešu oriģinālliteratūru.

Runājot par pasauli un tēliem, man radās sajūta, ka šajā romānā tēli brīžiem domā un darbojas kā tiem tīk, īpaši nepūloties informēt lasītāju par saviem ieradumiem un pasaules kārtību. Sākotnēji tas nedaudz traucē, jo radītā pasaule šķiet ļoti interesanta un krāšņa un rodas vēlme uzzināt kaut ko vairāk. Lai gan romāna sižets apņēmīgi soļo detektīva virzienā, man kā lasītājai, lielāku interesi izraisīja apkārtējā vide, varoņi un viņu jūtu pasaule, ne vainīgā atrašana. Manuprāt, romāns lasāms divos līmeņos – acīmredzamajā sižetiskajā līmenī un starp rindiņām, kur apslēptas dažas patiesības, kas pabīda romānu pieaugušo fantāzijas cienītāju virzienā.

Lasot šo romānu, man nācās aizdomāties par to, ka pēdējā laikā fantāzijas un fantastikas romānos aizvien biežāk parādās dažādas saslēgumu un savienošanās teorijas. Ar to esam saskārušies gan Toma Kreicberga stāstu krājumā ”Dubultnieki”, gan Patrika Nesa ”Haosa spēles” triloģijā  un pat Džastina Kronina ”Pārejas” vampīri kopīgi pakļāvās sava vadoņa prātam.

Arī ”Mirušie nepiedod” savā ziņā pievienojas šim pulciņam, stāstot par sabiedrību, kas garīgā līmenī veido vienotā veselumā saplūdušu cilvēku masu, kuru ar magu palīdzību pārvalda karalis. Kādēļ šāda tendence? To droši vien vislabāk varēs atbildēt paši autori. Es varu tikai izteikt vienu no daudziem minējumiem – iespējams mūsu tik ļoti individualizētā sabiedrība beidzot ir nogurusi no savas vienatnes (lai neteiktu vientulības) un mēģinājumi nodibināt cilvēcisku kontaktu ar apkārtējiem kļūst aizvien nozīmīgāki?

… līdz šim es nebiju sapratusi, cik vientuļa patiesībā esmu, ja esmu viena. Cik vientulīgi ir nespēt atklāt savas jūtas un nedzert no citu jūtām. Pat sīkākais dīķis ir savienots ar citiem, bet es – es jūtos kā lietusūdens peļķe klints iedobē.

Arī Vegai nākas cīnīties ar sevi – no vienas puses, viņa nespēj palikt vienatnē, viņai izmisīgi nepieciešama saikne ar citiem, iespēja uzsūkt sevī apkārtējo emocijas. No otras puses, Vega baidās no šīm saitēm, jo vēlas saglabāt savu neatkarību, individualitāti un brīvo izvēli. Manuprāt, šis ir ļoti labs galvenās varones iekšējais konflikts, kas no manas puses būtu ieguvis vēl dažus plus punktus, ja Vega dažbrīd nešķistu tik viegli ievainojama.

Dodu 8 Tējtasītes un ceru, ka Vegas stāsts turpināsies vēl nākamajās grāmatās.

Anna Kalna, teejtasiite.wordpress.com, 02.08.2013.