Vai esat kādreiz aizdomājušies kā būtu dzīvot pasaulē, kurā
mīlestība pret savu tuvāko, siltas jūtas vai pieķeršanās tiktu
uzskatīta par smagu un nekavējoties ārstējamu slimību vai pat
noziegumu? Šādu, visnotaļ neparastu konceptu piedāvā Lorenas
Oliveras distopiskais jauniešu romāns ”
Delīrijs ”, kam tiek piedēvēti ”Romeo un
Džuljetas” un ”
Bada spēļu” elementi, solot ne tikai cīņu pret necilvēcīgu
sistēmu, bet vienlaikus arī skaistu mīlas stāstu.
Galvenā varone, 17 gadus vecā Lēna savus pusaudzes gadus pavada
gaidot ”izārstēšanu”, lai uz visiem laikiem būtu atbrīvota no
spēcīgu emociju izpausmēm, un visļaunākās no tām – mīlestības.
Neilgi pirms šīs procedūras, meitenei nākas pārvērtēt šīs dīvainās
sabiedrības iemācītās morāles un principus, jo viņa gluži vienkārši
iemīlas. Turklāt nevis vienkāršā puisī, bet gan puisī no Mežonīgās
zemes – vecās pasaules, kas daļēji tikusi nopostīta zibenskarā,
pasaules, kurā joprojām pastāv rīcības un izvēles brīvība.
"Cilvēciskas būtnes savā dabiskajā stāvoklī ir neaprēķināmas,
dīvainas un nelaimīgas. Tikai pēc dzīvniecisko instinktu
savaldīšanas tās kļūst apzinīgas, uzticamas un ar dzīvi
apmierinātas. (DVL rokasgrāmata)"
Grāmatā nav sniegts detalizēts jaunās sistēmas izklāsts. Šīs ir
stāsts par ASV, nezināmā laika posmā, ar nezināmu vēsturi, nezināmu
valdību un nezināmiem iemesliem jaunajam režīmam. Un tik un tā šī
grāmata pamanās atstāt spēcīgu pēcgaršu, ”Bada spēles”, gan
atgādinot tikai uzstādījumā, ka arī šeit jauni cilvēki tiek
pakļauti vardarbībai, tikai citādās izpausmes formās. Pirmajā
grāmatu sērijas romānā lasītājs neiepazīstas ar iemesliem, kādēļ
sabiedrība tiek nozombēta ne tikai ar absurdas propagandas
palīdzību, bet arī vārda tiešā nozīmē bez maz vai izcieš
lobotomiju. Taču tas netraucē uztvert ”Delīrija” fokusu, kas šoreiz
nav jāmeklē valsts politikā. ”Delīrijs” nav cīņa par izdzīvošanu,
tas drīzāk attēlo cīņu par pamošanos no letarģiskā
sastinguma.
"Brīvība nāk caur samierināšanos, miers caur ieslodzījumu,
laime caur atteikšanos (uzraksts virs Kapeņu ieejas
vārtiem)"
Personīgi es šajā grāmatā mīlestību starp abiem varoņiem neuztvēru
tikai kā romantiku. Man romāna ideju gribētos tulkot plašākā
nozīmē, kā veco ideālu atmešanu, pašizaugsmi un brīvību, kas ir tik
raksturīgi jaunībai. Neapšaubāmi, arī mīlas stāsts, ko Lorena
Olivera piedāvā nebūt ne salkanā veidā, ir skaists, taču tai pat
laikā izteikti sievišķīgs ar skatīšanos zvaigznēs, dzejas lasīšanu,
sveču gaismu un pirmo skūpstu.
"Tiesa – ja kāds tiecas debesīs, viņš var nokrist. Taču viņš
var arī lidot."
Tiesa – ja kāds tiecas debesīs, viņš var nokrist. Taču viņš var arī
lidot.aEs grāmatu pabeidzu lasīt divos piegājienos. Nebiju
domājusi, ka tās dēļ nespēšu laicīgi aiziet gulēt, taču patiesību
sakot, šī grāmata lasītājā krietni ”izaug”, kad sasniegtas romāna
beigas, par spīti tam, ka daži notikumi man likās paredzami un
vietām varēja piekasīties arī galvenajiem varoņiem. Bija gan
nepieciešamā spriedze un netaisnības, kas liek just līdzi, gan
filosofiskas pārdomas, kas veido kontekstu, gan skaista pirmā
mīlestība.
Noteikti lasīšu nākamo sērijas darbu Pandemonium, kas cerams
drīzumā būs tulkota arī latviski, jo nespēju palikt karājoties pie
neziņas aizas, kur mani atstāja ”Delīrija” nobeigums. Dodu grāmatai
8,5 Tējtasītes, jo kaut kādā, man neizprotamā veidā, šis darbs mani
aizkustināja vairāk nekā es biju gaidījusi.
Anna Kalna, http://teejtasiite.wordpress.com,
12.09.2012.
