Jaunākajiem lasītājiem domātais zinātniskās fantastikas darbs ” Devējs ”, ko sarakstījusi amerikāņu autore Luisa Lorija manu uzmanību piesaistīja ar atslēgas vārdu ”distopija”. Tā kā man ļoti iet pie sirds nākotnes vīzijas un versijas par to kas sabiedrībā varētu izmainīties (vai noiet greizi) dažādu faktoru iespaidā, nolēmu, ka šis darbs būs domāts arī man. Un es nekļūdījos, jo par spīti tam, ka šī grāmata ir rakstīta bērniem un jauniešiem, tā piedāvā arī gana daudz mazu āķīšu arī nobriedušākiem lasītājiem.

Romāna galvenais varonis, divpadsmitgadīgais Jona dzīvo neparastā pasaulē – Tāpatībā. Viņa kopiena sastāv no daudzām ģimenes vienībām. Katrā ģimenes vienībā ir māte, tēvs un divi bērni – zēns un meitene. Partnerus, lai dibinātu ģimenes vienību, rūpīgi izsverot visus faktorus, piemeklē vecajo padome. Katram pārim tiek piešķirti divi jaundzimušie, ko pasaulē laidušas dzimtmātes – sievietes, kuru amats ir būt par bērnu dzemdētājām. Arī amatus šajā kopienā izvēlas padome, rūpīgi novērojot cilvēku stiprās un vājās puses. Tas notiek jau 12 gadu vecumā, lai bērns spētu laikus apgūt savu amatu. Pienāk arī Jonas kārta, taču mūsu galvenais varonis tiek izvēlēts smagākai un grūtākai misijai kā viņa biedri. Zēnam jākļūst par jauno atmiņu Saņēmēju – cilvēku, kuram iepriekšējais atmiņu Saņēmējs (tagadējais Devējs) nodod zināšanas par pasauli, kāda tā bijusi pirms Tāpatības. Pasauli ar krāsām, spilgtām emocijām un izvēles iespēju.

”Devējs” ir lasāms starp rindiņām un liek lasītājam domāt. Pārdomāt izvēles brīvību, plašo cilvēka emociju spektru, kopienas nozīmi indivīda dzīvē, izturēšanos pret sabiedrības vājākajām grupām u.c. Jonas kopienā ikvienam ir sava vieta, visi ir apmierināti, dzīve rit remdena, taču droša un neviens pat neapzinās, ka dažas no šajā sabiedrībā pieņemtajām normām ir neētiskas. Pieradusi pie ”Bada spēlēm” līdzīgiem stāstiem, lasot šo romānu, es nevarēju neuzdot jautājumu – kā iespējama šāda vispārēja nozombēšana un kuram tas ir izdevīgi? Tomēr šajā romānā mēs nesaskaramies ar kādiem mistiskiem ļaundariem, kas vēlētos pakļaut visu cilvēcisko aitu ganāmpulku. Šo bezkrāsainās pasaules nastu ir uzņēmušies paši cilvēki, kas vēlējušies atbrīvoties no ciešanām. Galu galā, vai tad ar to necīnās arī ikviens mūsu pašu sabiedrībā? Ne velti mēs meklējam mierinājumu reliģijā, meditācijā, datorspēlēs vai pudeles dibenā.

Jonas pasaule stāsta par to, kas notiktu, ja cilvēkiem ar zinātnes, tehnoloģijas vai citu līdzekļu palīdzību tiktu dota iespēja ”izslēgt” savu ciešanu iemeslus – nevienlīdzību, vientulību, mīlestības trūkumu, bezdarbu un nabadzību u.c. Taču pat utopijās (kas pēcāk pārvēršas par distopijām) par visu ir jāmaksā un šajā gadījumā samaksātā cena ir spēja pilnasinīgi dzīvot, jo grozies kā gribi, bet īstas dzīves neatņemama sastāvdaļa ir arī sāpes. Tieši ar to saskaras Jona iegūstot atmiņas no Devēja. Simboliskā ziņā Jonam šīs iegūtās zināšanas nozīmē pieaugšanu, jo viņam tiek atņemta brīnišķīgā atkarība no citiem kopienas locekļiem, kas tik prasmīgi visus šos gadus izlēmuši viņa vietā. Un romāna beigas, manuprāt, ļoti skaidri parāda mazā cilvēka ceļu uz pieaugušo pasauli ar visām no tā izrietošajām sekām – risku, uzupurēšanos un realitātes apziņu.

Kā jau sacīju, šī grāmata mani rosināja domāt un uzdot jautājumus un tas allaž ir kā rādītājs, ka tikko izlasītais darbs ir bijis ieguldītā laika vērts. Vienīgais, kas nedaudz pietrūka bija vēsturiskais fons, jo labprāt būtu uzzinājusi kā īsti šāda sabiedrība radusies – vai pie vainas kāds karš, jauna tehnoloģija vai vēl kas cits? Tāpatība un Cituriene atstāja manī alkas pēc plašākas iepazīstināšanas ne tik daudz sižeta ziņā kā vienkārši cilvēciskas ziņkārības apmierināšanai, tādēļ man absolūti nebūtu bijuši iebildumi, ja romāns būtu vēl kādas simts lappuses biezāks. Dodu 8,5 Tējtasītes.

Anna Kalna, teejtasiite.wordpress.com, 5.03.2013.