Patrika Nesa bestsellers
Nazis, Ko Neatlaist ir pirmā grāmata no Haosa
Spēļu sērijas ietvara, un iznāca latviski pagājušā gada nogalē.
Daudzviet slavēta un ar jaunu un interesantu ideju, šī grāmata tika
pielīdzināta Sūzenas Kolinsas Bada Spēļu triloģijai, kas drīz vien
jau tiks demonstrēta uz kino ekrāniem.
Nazis, Ko Neatlaist vēsta par kādu zēnu, kas piedzimst tālā un
svešādā planētā, pilsētā kas tiek dēvēta par Prentistaunu. Dīvainā
kārtā šajā pilsētā dzīvo tikai vīrieši (visas sievietes ir mirušas
nāvējoša vīrusa epidēmijā) turklāt viņi dzird cits cita domas, kas
ne vienmēr ir glaimojošas vai sirdsskaidras. Rezultātā pilsētā ir
praktiski neiespējami saglabāt noslēpumus. Tomēr tādi ir, un tieši
tie sagādā galvenajam varonim lielas nepatikšanas. Romāna galvenais
varonis Tods ir 12 gadus vecs zēns (pēc Zemes likumiem, viņam būtu
jau 14), kuram visai skarbā ceļā nākas uzzināt, ka viss, kam viņš
līdz šim ir ticējis, ir rūpīgi sargāti meli. Todam nākas bēgt no
savas dzimtās pilsētas vēl joprojām skaidri nezinot iemeslu, kādēļ.
Savā ceļā viņš sastop meiteni Violu, kas ir visnotaļ šokējoši, jo
šīs būtnes domas viņš nespēj dzirdēt, līdz ar to, Todam nākas
saskarties ar pilnīgi jaunu komunikācijas veidu. Tieši šis aspekts
ļoti labi parāda abu varoņu attiecību izaugsmes dinamiku, jo stāsta
beigās jau Tods ir iepazinis Violu un iemācījies nolasīt, ko viņa
domā, par spīti tam, ka pirmo reizi dzīvē viņš nespēj lasīt kāda
domas.
Protams, bēgšana no Prentistaunas, ar savādu meiteni pie sāniem,
atklāta šokējoša patiesība gan par savu ģimeni, gan sabiedrību
kopumā, un milzīgs iekšējais konflikts starp labo un ļauno cilvēkā,
padara Toda ceļojumu visai bagātīgu, taču jāpiebilst arī, ka visai
asiņainu, kas mazliet traucēja ņemot vērā varoņu niecīgo vecumu.
Jāpiebilst, ka grāmatā ir arī aina, kas mani kā dzīvnieku mīļotāju
ļoti sarūgtināja un izraisīja dusmas uz darba autoru. Ilgu laiku
nesapratu, kādēļ grāmatai ir dots šāds nosaukums. Taču līdz galam
izlasot šo darbu, man radās apjausma, ka patiesībā romāns ir par ko
daudz vairāk nekā divu pusaudžu piedzīvojumiem mežā, glītā
zinātniskās fantastikas iesaiņojumā. Nazis, Ko Neatlaist stāsta par
viena cilvēka divām šķautnēm, par izdzīvošanas instinktu versus
morāli un sirdsapziņu.
Viennozīmīgi jāsaka, ka šis nav parasts pusaudžu romāns, jo stāstā
ir ne tikai daudz vardarbības ainu, bet arī vēstījums, kas ir
spēcīgāks un spēj iesakņoties daudz dziļāk nekā sākumā šķiet. Man
negribas īsti salīdzināt šo romānu ar Bada Spēlēm, jo lai gan,
idejas būtībā ir līdzīgas – cīņa pret sistēmu, veids kā tas tiek
pasniegts Bada Spēlēs ir brutāls, bet loģisks, turpretī Nazis, Ko
Neatlaist šķiet cīņu ataino vairāk simboliskā veidā. Kā ciņu par
pēdējo nevainīgo zēnu, kas nespēj un negrib atņemt otram dzīvību,
padarot aktuālu jautājumu – vai nazis vada cilvēka roku, vai pats
cilvēks ir naža saimnieks?
Negribētu sacīt, ka nespēju nolikt šo grāmatu malā, jo notikumi,
lai gan bija spraigi, man personīgi bija vairāk vai mazāk
paredzami. Kā mīnusu es saskatīju pašu pasaules atainojumu, jo šāda
žanra grāmatās gribas redzēt krietni spilgtāku fantastiskās
pasaules ainu. Šķita, ka autors uzsvaru bija licis vairāk uz pašu
vēstījumu, ne tik daudz ”aptamborējis” to kas tad šī ir par
planētu, kurā gadā norisinās darbība, kāpēc ieceļotāji devās
kosmosā u.c. Manuprāt, šī grāmata ir pietiekami īpatnēja, lai par
to dalītos viedokļi, un tā noteikti ir domāta jau visai saprātīgai
auditorijai, kas spēs novērtēt darbā piedāvāto pārdomu
materiālu.
Grāmata, manuprāt, ir labi uzrakstīta un svaiga, tomēr man nedaudz
pietrūka tās dzirksts, kas liek iedegties un just līdzi varoņiem.
Šajā gadījumā lieliskākais tēls bija suns Mančijs, jo ideja par
suni, kas patiešām runā kā suns, nevis varoņa padomdevējs vai guru,
ir līdz šim maz apspēlēta un patiešām uzjautrinoša. Es noteikti
izlasīšu arī pārējās grāmatas daļas, tomēr Bada Spēļu vietu manā
grāmatplauktā, šī grāmata neieņems.
Anna Kalna, http://teejtasiite.wordpress.com,
20.02.2012.