Vēl pagājušā gada nogalē Zvaigzne ABC laida klajā burvīgi noformētu un visnotaļ biezu fantāzijas romānu. Amerikāņu rakstnieka un koledžas pasniedzēja Patrika Rotfusa darbu ”Vēja vārds”.

Neskatoties uz to, ka man vienmēr ir bijušas personīgas simpātijas pret fantāzijas žanru, savu īsto un vienīgo fantāzijas romānu, kas atbilstu visām manām vēlmēm, atrast man tā arī nebija izdevies. Uz katru jauno izdevumu šajā jomā skatījos ar nelielu piesardzību – vai šajā episkajā ”ķieģelī” ir vērts ieguldīt savu enerģiju, cenšoties izprast autora galvā radīto, sarežģīto fantāzijas pasauli ar visiem tās priekšnoteikumiem? Vai rakstnieks mani ieraus jaunā, mītiskā universā un liks aizmirst par nepadarītajiem darbiem un slapjo sniega čupu aiz loga? Vai es saņemšu to pamatīgo eskeipisma devu, kas nepieciešama, lai pārdzīvotu garo un tumšo ziemu? Nu, vismaz dažus tās garos vakarus… Šādas un līdzīgas domas manā galvā raisījās arī brīdī, kad apņēmos lasīt šī raksta galveno vaininieku – ”Vēja vārdu”.

Stāsts stāstā

Saņēmusi dūšu, es droši metos iekšā šajā vairāk kā 700 lappušu biezajā stāstā ar lielām un pūkainām cerībām. Pirmais, ko es sastapu bija kāds noslēpumains viesnīcnieks ar liesmojoši rudiem matiem un skaisti zaļām acīm. Izrādījās, ka šis viesnīcnieks nav parasts cilvēks, jo viņam pieder visnotaļ aizraujošs dzīves stāsts, kuru pierakstīt ir ieradies viens no pasaules labākajiem hronistiem. Neskatoties uz to, ka plosās karš, apkārt klīst dēmoni un pa kājām maisās arī pilsētiņas skaļie un māņticīgie iedzīvotāji, viesnīcnieks Kvouts atrod laiku, lai kopā ar savu mācekli Bastu un slaveno stāstu pierakstītāju sēstos pie galda, dalītu maizi un runātu par aizgājušo laiku godību. Tieši šim Kvouta stāstam, kuru ik pa brīdim pārtrauc viņa paša, Hronista vai Basta komentāri, lasītājs var sekot visa apjomīgā romāna garumā, lai tikai pašās romāna beigās atgrieztos mazliet drūmākajā realitāte – turpat Kvouta krodziņā.

Ceru, ka piedosiet man šī pamatīgā stāsta sižeta neatstāstīšanu, jo tādā gadījumā, šis ieraksts vilktos bezgalīgi un tas noteikti nenāktu par labu nedz tiem, kas ”Vēja vārdu” jau ir izlasījuši, nedz arī tiem, kas vēl plāno to darīt. Tādēļ, pirms doties tālāk, piebildīšu vien to, ka Kvouts Hronistam pastāsta kā no bāreņa, kura vecākus nogalinājušas mītiskas būtnes, viņš kļūst par pašpārliecinātu jaunekli ar labu izglītību un pat varoņa ”birku”.

Trīs vaļi un Harijs Poters

Vispirms mazliet par to, kas tad Kvota stāstā ir tik aizraujošs. ”Vēja vārds” turas uz trim visnotaļ stabiliem vaļiem. Pirmais no tiem ir maģijas veids – šajā pasaule maģija, saukta par ”simpātiju”, tiek skaidrota kā kaut kas vidējs starp alķīmiju un psihokinēzi (tas īpaši neizbrīna, zinot, ka pats Rotfuss, līdzās literatūrai, vēsturei un antropoloģijai, interesējas arī par parapsiholoģiju un alķīmiju). Līdz ar to, romānā izpaliek zižļu vicināšanas un gaismas zibšņi, un tā vietā autors mēģina izteikt ķīmijā balstītus pamatojumus Kvouta maģijas iespējamībai.

Otrā lieta, kurai izdodas piejaucēt lasītāja uzmanību, ir maģiskā universitāte. Nē, ne tāda kā Harijā Poterā, jo neskatoties uz to, ka skolēni arī tur mēdza smagi sagrēkot, viņus par to pie kauna staba nelika un nepēra (nu, varbūt vienīgi cienījamās profesores Ambrāžas vadībā…). Tomēr neiztrūkstošs elements ir neparastās universitātes ēkas, dīvainie pasniedzēji (12 nozaru maģistri) un milzīga bibliotēka saukta par Arhīviem. Tāpat kā Harijs, arī jaunais Kvouts iepazīstas ar diviem ļoti labiem draugiem, pamanās tikt pie nāvīga ienaidnieka no bagāto studentu vidus, un ieķerties visnotaļ efektīvā meitenē. Jāpiebilst, ka laikā, kad Kvouts studē universitātē, viņš ir tikai piecpadsmit gadus vecs, bet grūtās bērnības rūdījums un studentu dzīvesveids, lasītājam liek viņu uztvert jau kā pieaugušo. Protams, izņemot brīžus, kad jaunības karstgalvība ņem virsroku un Kvouts iekuļas kārtējās nepatikšanās, no kurām viņu izpestīt spēj tikai paša asais prāts.

Šeit nonākam arī pie trešā literārā vaļa, kas balsta ”Vēja vārdu”. Kvouts ir ļoti veiksmīgi izveidots varonis. Gudrs, taču ne viszinošs, asprātīgs, taču brīžiem arī neveikls, pietiekami pašpārliecināts, lai gan cīnās ar savu ”lielo rētu” – nabadzību un vecāku nāvi, muzikāli apdāvināts, līdz ar to arī māksliniecisks, taču ne salkani romantizēts, un ko tur liegties, arī veiksminieks, kas allaž pamanās nokrist uz kājām pat tad, ja iekūlies ķezā. Vārdu sakot, neskatoties uz savām problēmām, Kvouts nečīkst un neieņem varonīgā cietēja pašaizliedzīgo lomu, bet gan dodas uz priekšu savā attīstībā un savos piedzīvojumos. Turklāt, lasot šo romānu, nevienu brīdi nerodas šaubas par Kvouta spriestspēju vai motivāciju.

Literārās ”lomkas”

Noslēpumaini apmetņi, senlaicīgi mūzikas instrumenti, stalti, bet nekrietni augstdzimušie, garmatainas un neatkarīgas daiļavas, talantīgi muzikanti, ceļojoša teātra trupa, pūķveidīgi radījumi, alķīmija, senās rūnas, biedējoši dēmoni un pārdabiskās fej-veidīgas būtnes veiksmīgi aizķeksē lasītāja interesi, un, neskatoties uz to, ka romāns ir tik apjomīgs, tā darbības temps lielākoties ir dinamisks un laiks paiet nemanot (izņēmums varētu būt pats romāna iesākums – Kvouta bērnība, kas pamanījās mani mazliet garlaikot, par spīti tam, ka tā bija svarīga daļa Kvouta personības izveidē).

”Lai pasniegtu stāstu, kā pienākas, stāstītājam ir jābūt mazdrusciņ melim. Pārāk daudz patiesības rada juceklību. Pārāk maz godīguma rada neīstumu.”

Kvouta stāsts neatstāj tādu tipisku cliffhanger, tomēr izlasot pirmo grāmatu sērijas daļu, lasītājam tiek skaidri norādīts, ka tas vēl nav izlasījis pat pusi no tā, ko apsviedīgajam varonim nāksies piedzīvot. Un tā nu lasītājs paliek, sēžot un nervozi kožot pirkstos, vēloties pēc iespējas ātrāk atgriezties svešādajā fantāzijas pasaulē, lai vēl reizi satiktos ar iemīļotajiem tēliem. Par laimi, latviski tiks tulkota arī grāmatas otrā daļa ”The Wise Man’s Fear” un pats autors šobrīd strādā pie sērijas trešās daļas ”Doors Of Stone”. Neviens gan nav apsolījis, ka šis grāmatu gaidīšanas laiks būs viegls…

Anna Kalna,  teejtasiite.wordpress.com, 11.02.2014.