“Ir trīs lietas, kas izraisa ikviena vieda vīra bailes: jūra vētrā, nakts bez mēness un rāma cilvēka dusmas.”

Ir trīs lietas, kas izraisa ikviena Patrika Rotfusa daiļrades cienītāja sajūsmu: pirms gada izdotais ”Vēja vārds”, nesen iztulkotās ”Vieda vīra bailes” un autora šobrīd rakstītā ”The Doors of Stone”, kas dienas gaismu angļu valodā visticamāk ieraudzīs tikai nākamajā gadā. Kā jau reiz rakstīju, aplūkojot iepriekšējo triloģijas daļu, manā grāmatu plauktā nudien retas ir tās grāmatas, kas tik pilnīgi spēj nodrošināt ikdienas eskeipisma devu. Rotfusa simtiem lappušu biezie romāni par jauna puiša piedzīvojumiem fantāzijas pilnā pasaulē, to dara ne aci nemirkšķinot.

Šajā sērijas daļā stāsts atsākas no vietas, kur beidzies iepriekš – turpat Kvouta krodziņā, kur sarkanmatainais viesnīcnieks turpina izklāstīt Hronistam savas dzīves aizraujošākos gadus. Lasītājs joprojām var sekot jaunā Kvouta gaitām Universitātē, just līdzi viņa nerimstošajai cīņai ar mūžīgo ienaidnieku Ambrozu, ne visai veiksmīgajiem mēģinājumiem aplidot liktenīgo sievieti Dennu, ka arī centieniem atrisināt vēsturisko mistēriju par noslēpumaino Amira ordeni. Ja ar to nav gana, Kvouts piedāvā arī ielūkoties viņa gaitās, kamēr tas meklē sev bagātu patronu, cīnās plecu pie pleca ar algotņiem, apgūst mīlas mākslu feju galmā, skolojas sarežģītajā, bet interesantajā Ademu valodā, cīņas veidā un filozofijā (kas aizdomīgi atgādina austrumu gudrības), lai visbeidzot atgrieztos Universitātē, ne tikai kā laimīgs uzvarētājs, bet arī kā viedāks vīrs.

KARSTGALVĪGAIS SUPERVARONIS

Par Kvouta viedumu gan varētu pastrīdēties, jo mūsu jaunais varonis grāmatas laikā pieļauj arī lērumu muļķīgu pārdrošību, kuru dzinējspēks, kā viņš pats to atzīst Hronistam, ir jaunības karstgalvība un iedomība. Šī Kvouta spēja atskatīties uz paveikto caur nu jau pieauguša vīra acīm, piešķir stāstījumam vajadzīgo devu paškritikas un nepārvērš Kvoutu par supervaroni, kas vienmēr zina pareizās atbildes (tiesa, ir ļoti patīkami, kad viņš tās tomēr izvelk no azotes, lasītājam negaidot). Līdz ar to, man gribētos domāt, ka autora pieeja sadalīt romānu divās daļās – tagadnē un pagātnes stāstījumā ir visnotaļ veiksmīga. Tā ne tikai rotaļājas ar laika plūdumu (1050 lappušu biezā romāna darbība patiesībā norisinās vienas dienas laikā), bet arī mazliet pietur lasītāju pie spriedzes stīgas. Nepatikšanas Kvoutu medī kā viņa stāstījumā par senajām dienām, tā tagadnē, paša krodziņā, kur tām pievienojas arī nolemtības sajūta – Kvouts zina kaut ko tādu, ko lasītājs vēl nenojauš.

    ”Skatīties pagātnē ir greznība. To var darīt mūžīgi, un no tā nav nekāda labuma.”

TAUREŅI UN MĒNESSGAISMA

Iespējams, viens no pamanāmākajiem elementiem, kas atšķir ”Vieda vīra bailes” no ”Vēja vārda”, ir romantiskā līnija. Lai gan Kvouts pamazām iepazīst pasaules juteklisko pusi, par pašu mīlestību viņa nojausma ir visai vāja (nu, piedosim mūsu cilvēciskajam supervaronim šo nezināšanu – galu galā viņam ir tikai septiņpadsmit gadu). Tas gan nav traucējis Rotufsam atvēlēt arī dažas lappuses elegantiem mīlas prieku aprakstiem feju galmā vai pasaules skaistākās sievietes (nu labi, fejas) Felurianas raksturojumam ar visiem no tā izrietošajiem liriskajiem aprakstiem, kas ietver gan puķes, gan tauriņus, gan mēnessgaismu un citas neiztrūkstoši skaistas, romantiskas parādības, kas itin labi iekļaujas fantāzijas žanrā. Iespējams, kādam, kurš radis pie izteiktākas ieroču vicināšanas un apkārt skraidīšanas, šī grāmatas daļa varētu izraisīt cukurainu klepus lēkmi, tomēr es nebūšu no tiem, kas sūdzas arī par šīs Kvouta šķautnes parādīšanos pie apvāršņa – līdzsvaram. Jo mani māc aizdomas, ka jau nākamajā sērijas daļā Kvouta rožainās dienas kļūs nedaudz ērkšķainākas, un pie jostas piespraustais, senais zobens diez vai kalpos par aksesuāru vien.

PASAULĪT PLAŠĀ…

Pasaule, kurā Kvouts mīt, neatkarīgi no viņa tā brīža atrašanās vietas, atstāj neapšaubāmu plašuma izjūtu. Lai gan pilsētu, ciematu, paražu un vēsturisko fona notikumu apraksti sniedz visai detalizētu priekšstatu par to, kā lietas izskatās un darbojas, autors pamanās netieši norādīt, ka visapkārt ir vēl tik daudz neizzinātā. Tas savukārt rada sajūtu, ka Kvouts savā ceļā apstaigājis tikai nelielu stūrīti no visas lielās kartes. Lai gan mani personīgi ne visai interesē galvenā intriga par čandriāniem un Amira ordeni, un es esmu ar mieru sekot Kvoutam arī tad, ja viņš vienkārši krodziņā strebj zupu, lielas leģendas klātbūtne šajā stāstā ir ne tikai nenovēršama, bet arī visnotaļ nepieciešama. Kaut kā taču jānonāk pie ierastās episkās beigu cīņas, vai ne?

    ”Stāstiem nav katrā ziņā jābūt jauniem, lai tie sagādātu prieku. Daži stāsti ir kā pazīstami draugi. Citi nepieciešami kā maize.”

”Vieda vīra bailes” manā grāmatu plauktā ieņems īpašo goda vietu, blakus ”Vēja vārdam”. Kā jau vairākkārt esmu sacījusi sociālajos tīklos – Kvouta stāsts ir mans jaunais Harijs Poters, ieradies tieši laikā, lai glābtu no sūri grūtās, nu jau pieaugušā lasītāja ikdienas.

Anna Kalna, teejtasiite.wordpress.com, 08.12.2014.