“Ir trīs lietas, kas izraisa ikviena vieda vīra bailes: jūra vētrā, nakts bez mēness un rāma cilvēka dusmas.”
Ir trīs lietas, kas izraisa ikviena Patrika Rotfusa daiļrades
cienītāja sajūsmu: pirms gada izdotais ”Vēja
vārds”, nesen iztulkotās ”Vieda
vīra bailes” un autora šobrīd rakstītā ”The Doors of
Stone”, kas dienas gaismu angļu valodā visticamāk ieraudzīs tikai
nākamajā gadā. Kā jau reiz rakstīju, aplūkojot iepriekšējo triloģijas
daļu, manā grāmatu plauktā nudien retas ir tās grāmatas, kas tik
pilnīgi spēj nodrošināt ikdienas eskeipisma devu. Rotfusa simtiem
lappušu biezie romāni par jauna puiša piedzīvojumiem fantāzijas
pilnā pasaulē, to dara ne aci nemirkšķinot.
Šajā sērijas daļā stāsts atsākas no vietas, kur beidzies iepriekš –
turpat Kvouta krodziņā, kur sarkanmatainais viesnīcnieks turpina
izklāstīt Hronistam savas dzīves aizraujošākos gadus. Lasītājs
joprojām var sekot jaunā Kvouta gaitām Universitātē, just līdzi
viņa nerimstošajai cīņai ar mūžīgo ienaidnieku Ambrozu, ne visai
veiksmīgajiem mēģinājumiem aplidot liktenīgo sievieti Dennu, ka arī
centieniem atrisināt vēsturisko mistēriju par noslēpumaino Amira
ordeni. Ja ar to nav gana, Kvouts piedāvā arī ielūkoties viņa
gaitās, kamēr tas meklē sev bagātu patronu, cīnās plecu pie pleca
ar algotņiem, apgūst mīlas mākslu feju galmā, skolojas sarežģītajā,
bet interesantajā Ademu valodā, cīņas veidā un filozofijā (kas
aizdomīgi atgādina austrumu gudrības), lai visbeidzot atgrieztos
Universitātē, ne tikai kā laimīgs uzvarētājs, bet arī kā viedāks
vīrs.
KARSTGALVĪGAIS SUPERVARONIS
Par Kvouta viedumu gan varētu pastrīdēties, jo mūsu jaunais varonis
grāmatas laikā pieļauj arī lērumu muļķīgu pārdrošību, kuru
dzinējspēks, kā viņš pats to atzīst Hronistam, ir jaunības
karstgalvība un iedomība. Šī Kvouta spēja atskatīties uz paveikto
caur nu jau pieauguša vīra acīm, piešķir stāstījumam vajadzīgo devu
paškritikas un nepārvērš Kvoutu par supervaroni, kas vienmēr zina
pareizās atbildes (tiesa, ir ļoti patīkami, kad viņš tās tomēr
izvelk no azotes, lasītājam negaidot). Līdz ar to, man gribētos
domāt, ka autora pieeja sadalīt romānu divās daļās – tagadnē un
pagātnes stāstījumā ir visnotaļ veiksmīga. Tā ne tikai rotaļājas ar
laika plūdumu (1050 lappušu biezā romāna darbība patiesībā
norisinās vienas dienas laikā), bet arī mazliet pietur lasītāju pie
spriedzes stīgas. Nepatikšanas Kvoutu medī kā viņa stāstījumā par
senajām dienām, tā tagadnē, paša krodziņā, kur tām pievienojas arī
nolemtības sajūta – Kvouts zina kaut ko tādu, ko lasītājs vēl
nenojauš.
”Skatīties pagātnē ir greznība. To var darīt mūžīgi, un no tā nav nekāda labuma.”
TAUREŅI UN MĒNESSGAISMA
Iespējams, viens no pamanāmākajiem elementiem, kas atšķir ”Vieda
vīra bailes” no ”Vēja vārda”, ir romantiskā līnija. Lai gan Kvouts
pamazām iepazīst pasaules juteklisko pusi, par pašu mīlestību viņa
nojausma ir visai vāja (nu, piedosim mūsu cilvēciskajam
supervaronim šo nezināšanu – galu galā viņam ir tikai septiņpadsmit
gadu). Tas gan nav traucējis Rotufsam atvēlēt arī dažas lappuses
elegantiem mīlas prieku aprakstiem feju galmā vai pasaules
skaistākās sievietes (nu labi, fejas) Felurianas raksturojumam ar
visiem no tā izrietošajiem liriskajiem aprakstiem, kas ietver gan
puķes, gan tauriņus, gan mēnessgaismu un citas neiztrūkstoši
skaistas, romantiskas parādības, kas itin labi iekļaujas fantāzijas
žanrā. Iespējams, kādam, kurš radis pie izteiktākas ieroču
vicināšanas un apkārt skraidīšanas, šī grāmatas daļa varētu
izraisīt cukurainu klepus lēkmi, tomēr es nebūšu no tiem, kas
sūdzas arī par šīs Kvouta šķautnes parādīšanos pie apvāršņa –
līdzsvaram. Jo mani māc aizdomas, ka jau nākamajā sērijas daļā
Kvouta rožainās dienas kļūs nedaudz ērkšķainākas, un pie jostas
piespraustais, senais zobens diez vai kalpos par aksesuāru
vien.
PASAULĪT PLAŠĀ…
Pasaule, kurā Kvouts mīt, neatkarīgi no viņa tā brīža atrašanās
vietas, atstāj neapšaubāmu plašuma izjūtu. Lai gan pilsētu,
ciematu, paražu un vēsturisko fona notikumu apraksti sniedz visai
detalizētu priekšstatu par to, kā lietas izskatās un darbojas,
autors pamanās netieši norādīt, ka visapkārt ir vēl tik daudz
neizzinātā. Tas savukārt rada sajūtu, ka Kvouts savā ceļā
apstaigājis tikai nelielu stūrīti no visas lielās kartes. Lai gan
mani personīgi ne visai interesē galvenā intriga par čandriāniem un
Amira ordeni, un es esmu ar mieru sekot Kvoutam arī tad, ja viņš
vienkārši krodziņā strebj zupu, lielas leģendas klātbūtne šajā
stāstā ir ne tikai nenovēršama, bet arī visnotaļ nepieciešama. Kaut
kā taču jānonāk pie ierastās episkās beigu cīņas, vai ne?
”Stāstiem nav katrā ziņā jābūt jauniem, lai tie sagādātu prieku. Daži stāsti ir kā pazīstami draugi. Citi nepieciešami kā maize.”
”Vieda vīra bailes” manā grāmatu plauktā ieņems īpašo goda vietu, blakus ”Vēja vārdam”. Kā jau vairākkārt esmu sacījusi sociālajos tīklos – Kvouta stāsts ir mans jaunais Harijs Poters, ieradies tieši laikā, lai glābtu no sūri grūtās, nu jau pieaugušā lasītāja ikdienas.
Anna Kalna, teejtasiite.wordpress.com, 08.12.2014.
