Ko gan jaunu var pasacīt par romānu, kas iepazīstinājis pasauli ar pašu Stīvenu Kingu? Droši vien neko tādu, ko cilvēki jau nebūtu iedomājušies pārrunāt šīs grāmatas sakarā. Un tomēr, te nu tas ir – skaisti noformēts, gandrīz 200 lappušu biezs sējums, kas beidzot sasniedzis arī latviski lasošo auditoriju. Neskatoties uz to, ka romāns izdots jau 1974. gadā, savu latvisko tulkojumu tas ieguva tikai šogad. Laiks visnotaļ atbilstošs, jo 2013. gada pavasarī dienas gaismu ieraudzīs kārtējā ” Kerijas ” ekranizācija, kas varētu lieku reizi atgādināt potenciālajiem skatītājiem, ka ir vērts izlasīt vai pārlasīt arī romānu. ”Kerija” ir Kinga pirmais izdotais darbs, kas atnesa rakstniekam atpazīstamību, lai gan pirms tam Kings bija sarakstījis vēl trīs romānus, kuri dienas gaismu ieraudzīja tikai pēc ”Kerijas”.

Romāna galvenās varones Kerijas dzīves stāstu varētu dēvēt par traģisku. Jau pašā romāna sākumā mēs sastopamies ar pusaudzi, kuras māte ir reliģiska fanātiķe pakāpē, kas jau robežojas ar veselā saprāta zaudēšanu. Tas nostāda Keriju visai bēdīgā pozīcijā vienaudžu vidū, kur meiteni ļoti nežēlīgi izsmej, pat īpaši nešķirojot iemeslus. Taču pienāk brīdis, kad šķiet tālāk vairs nav kur iet un gadu gaitā sakrātie aizvainojumi un sāpes izlaužas no jaunās būtnes dzīlēm, veidā kādu neviens no apsmējējiem pat nespēja iztēloties. Kerijai piemīt telekinētiskas spējas, kuras apvienojumā ar vajāšanu, kas pusaudzei jāpārcieš mājās un nepārtrauktajiem pazemojumiem skolā, padara jauno meiteni līdzīgu bumbai ar laika degli.

Lai gan šis bija pirmais Kinga darbs, ko lasīju, Kerijas dzīves stāsts man nebija svešs – šis tas bija dzirdēts lekcijās, no paziņām vai izlasīts internetā. Tādēļ var sacīt, ka lasīju šo romānu zinot, kas mani sagaida beigās. No vienas puses tas nedaudz mazināja pārsteiguma elementu, no otras puses, tas ļāva vairāk uzmanības pievērst pašam romāna plūdumam. Šajā romānā Kings ir izvēlējies tik pierasto trešās personas stāstījumu papildināt ar fiktīviem avīžrakstu izgriezumiem, fragmentiem no biogrāfijām vai liecībām par notikušo, kas jau romāna vidū pamazām lasītāju iešūpo uz drūmu vēstījošo priekšnojautu viļņa. Šie fragmenti, lai gan brīžiem ”atšķaida” lasītāja uzmanību, piešķir romānam arī papildus dimensiju, ļaujot ielūkoties ne tikai varoņu prātos, bet arī apkārtējās sabiedrības noskaņojumā.

Lasot šo darbu, mani nepameta jautājums, kas ir tas, kas licis Kerijai plūkt slavas laurus? Laba stāstnieka talants? Apstākļu sakritība? Lasītāju vēlme pēc šausminošā un cilvēcīgā vienlaikus? Visdrīzāk jau viss kopā. Pats Kings esot sacījis, ka Kerijas sižetu iedvesmojušas divas viņa skolas biedrenes, no kurām viena līdzinājusies Kerijai, jo arī šai meitenei nebija paveicies ar visnotaļ dīvaino māti. Visu gadu šī meitene staigājusi vienās un tajās pašās drēbēs, bet brīdī, kad beidzot saņēmusies un sākusi ģērbties atbilstoši modei, lai iejustos starp pārējiem jauniešiem, klases biedri to apsmējuši vēl vairāk.

Piekritīsiet taču, ka šāds scenārijs pārāk neizbrīna? Mēs visi kaut kādā mērā esam saskārušies ar psiholoģisko vardarbību vai nu kā liecinieki, izraisītāji vai cietušie. Varbūt tieši realitātes piegarša nodrošināja Kingam panākumus viņa pirmajam, bet visnotaļ pamanāmajam romānam? Par skādi noteikti nenāca arī fakts, ka līdztekus jauniešu nežēlībai, rakstnieks ir veiksmīgi iepinis stāstā arī mūžveco, bet efektīgo reliģijas elementu un savus varoņus ”izģērbis” līdz kaulam visās to cilvēciskajās negācijās.

Manuprāt, viens no laba romāna pamatprincipiem ir tā mūžīgums – ja apskatītās tēmas var uzrunāt cilvēkus arī pēc gadu desmitiem, romānam ir izdevies iekļaut sevī cilvēcisko aspektu, kas neapšaubāmi uzrunās lasītājus. Par ”Keriju” to var sacīt pavisam droši. Romāns paver logu uz skarbu, nežēlīgu vidi, kas neņemot vērā pārdabisko elementu, kurš kalpo drīzāk kā lasītāju izklaidējošs apstāklis, ir realitāte, kādā katru dienu atrodas simtiem bērnu un jauniešu.

Anna Kalna, http://teejtasiite.wordpress.com, 28.12.2012.