Jaunās amerikāņu autores Veronikas Rotas debijas romānu ”Citādie”
kāroju izlasīt jau kādu brīdi, kopš pamanīju, ka grāmata iebalsota
”2011 Goodreads Choice Awards” listē kā lasītāju favorīte.
Pēc Sūzenas Kolinsas ”Bada
Spēļu” epopejas, jauniešu distopijas šķita augam kā
sēnes pēc lietus un atsauksmes vēstīja, ka ”Citādie” būs viena no
labākajām šajā dārziņā.
”Citādie” lasītāju iepazīstina ar pasauli, kuras jaunā kārtība
paredz to, ka visa sabiedrība tiek iedalīta piecās kopienās –
Nesavtīgajos, Taisnprāšos, Mācītajos, Sirsnīgajos un Drošsiržos.
Katrā no kopienām tiek godināti savi tikumi, ar mērķi sabiedrībā
uzturēt kārtību un izvairīties no jauna kara. Nesavtīgie rūpējas
par politiku, Mācītie attīsta zinātni, Drošsirži rūpējas par
drošību u.c.
Galvenajai varonei Beatrisei jeb Trisai kā viņa vēlāk sevi nosauc,
līdzīgi kā vecajos labajos Harija Potera laikos jāiziet pārbaude,
kurā noteiks, kurai kopienai viņa ir piederīga. Tā kā Beatrise ir
piedzimusi Nesavtīgo kopienā, viņai būs jāizvēlas vai palikt pie
saviem vecākiem un brāļa un dzīvot pieticīgu, pelēku dzīvi
(Nesavtīgiem ir aizliegtas jebkāda veida egoistiskas izpausmes,
viņi gandrīz nekad nelūkojas spogulī, ēd pieticīgu pārtiku, vienmēr
uzstāda citu intereses augstāk par savām u.c.) vai doties prom no
ģimenes uz citu kopienu. Tomēr pārbaudes laikā atgadās kas
neparasts – Beatrisei tiek dota iespēja izvēlēties starp trim,
nevis divām kopienām, kā tas ir ierasts, jo viņa gluži vienkārši ir
Citādā. Bet būt par Citādo ir bīstami, tādēļ Beatrisei tiek
piekodināts to nevienam neatklāt. Apsvērusi iespējas palikt pie
Nesavtīgajiem, pievienoties Mācītajiem vai Drošsiržiem, Beatrise
pieņem lēmumu par labu Drošsiržu kopienai, kuru veido sabiedrības
pārgalvīgākie indivīdi.
Drošsirži ģērbjas melnā, labprāt tetovējas, dur pīrsingus un lec no
mūžam braucošiem vilcieniem (jautājums, kāpēc vilcieni nekad
neapstājas, gan netiek atbildēts), lai tikai pierādītu savu drosmi.
Tas tā, ja skatās tīri praktiski. Teorētiski gan Drošsiržu uzdevums
skaitās krietni vien cēlāks – būt fiziski un emocionāli spēcīgiem
un uzaudzēt biezu ādu pret jebkāda veida bailēm. Kautrā un pelēkā
Beatrise pamanās izvēlēties tieši šo kompāniju un tālākā romāna
darbība līdz pašām beigām, aplūko to, kā varone tiek norūdīta ar
dažādiem fiziski un garīgi smagiem pārbaudījumiem, lai taptu
iesvētīta Drošsiržu kārtā. Tas viss viņu sagatavo asa sižeta filmu
cienīgai kulminācijai romāna beigās. Pa vidu, protams, neatņemams
elements ir arī mīlestība un man personīgi šķiet, ka šoreiz mīlas
objekta tēls izveidojies veiksmīgāks par pašu Beatrisi, kuras
raksturs brīžiem pamanās uzkrist uz nerviem.
Līdzīgi kā lasot Lorēnas Oliveras ”Delīriju”,
arī šoreiz man nedaudz pietrūka sabiedrības iekārtas plašāks
konteksts, taču arī ”Delīrijs” savas kārtis pamazām sāka atklāt
tikai otrajā daļā – ”Pandēmija”
, tādēļ domāju, ka arī ”Citādajiem” viss vēl priekšā. Lasītājam,
protams ir izvēle – pieņemt vai nepieņemt Veronikas Rotas
uzstādītos noteikumus par šo dīvaino sabiedrības modeli, kurā, labi
meklējot, var atrast arī pārīti loģikas caurumu. Taču to pieņemot
par akmenī cirstu patiesību, laiks paskrien vēja spārniem, jo viens
no grāmatas lielākajiem plusiem ir fakts, ka tā lasās patiešām
ļoti, ļoti ātri un pateicoties nepārtrauktajai, dinamiskajai
darbībai spēj ”paņemt” lasītāju, liekot aizmirst visu apkārtējo
pasauli. No manas puses 7 Tējtasītes.
Anna Kalna, teejtasiite.wordpress.com, 11.04.2013.
