Par šo darbu autors saņēmis vairākas godalgas, tostarp Itālijas
visprestižāko literāro apbalvojumu Premio Strega 2017. gadā.
Kas padara šo grāmatu tik īpašu? Vaļsirdīgā nopietnība, ar
kādu tas rakstīts, patiesīgums, zūdošas pasaules atblāzma... un
viens no skaistākajiem stāstiem par attiecībām. Attiecībām
ar draugiem, ģimenē, starp mīlētājiem, bet ne tikai. Lielu lomu te
spēlē arī attiecības ar pasauli: ar kalniem, dabu, pamazām
aizejošām paražām un dzīvesveidu. Attiecības ar sevi – šis modernās
pasaules iecienītākais jājamzirdziņš – risinās vien saspēlē ar
citiem. Līdz sāpīgumam īsteno līdzpārdzīvojumu pastiprina tas, ka
romāns ir daļēji autobiogrāfisks, tomēr autoram ir izdevies šo
stāstu atainot dziļi personiski un vienlaikus gana atsvešināti.
Lasītājs jūtas pagodināts par iespēju iekļauties šajā attiecību
drāmā, un drīkst arī sev pielaikot nepāliešu līdzību par astoņiem
kalniem.
Grāmatas
galvenie varoņi ir divi jauni zēni, vēlāk vīrieši, kuru draudzība
aizsākas agrīnos pusaudža gados un turpinās mūža garumā.
Pjetro ir pilsētnieks, Bruno – zēns no kalnu ciemata, kurā Pjetro
vecāki vasarās īrē namiņu. Itālijas Alpi ir tuvi visiem grāmatas
varoņiem, bet katram savā veidā. Pjetro māte pazīst visus kalnu
augus, un viņai kalni ir tīkami tikai tikmēr, kamēr tajos labi
jūtas koki un krūmi. Tēva mīlētie kalni sākas no ledāju zonas,
nepaguris viņš iekaro virsotni pēc virsotnes un no sirds vēlas šajā
kaislībā dalīties ar sievu un dēlu. Pjetro tēva labad ir gatavs
rāpties klintīs, taču kopā ar Bruno laiku pavadīt ir interesantāk.
Bruno vasaras pavada, ganot krusttēva govis stāvajās kalnu ganībās
un kalnus pazīst tā, kā citi nav iepazinuši tuvākos cilvēkus.
Laikam ritot, Pjetro ir gatavs doties tālāk pasaulē un pārbaudīt,
kas rodams aiz apvāršņa. Bruno paliek mājās, kalnos. Taču ik pa
laikam Pjetro ierodas mazajā ciematā, kur abi ar Bruno satiekas, un
šīs tikšanās iezīmē gan draudzības, gan sāncensības ainas. Mūrnieks
un mākslinieks, nopietni domājošs kalnietis un vieglprātīgs jauns
dokumentālists – paradoksāli, bet abiem ir vairāk kopīga, nekā
varētu domāt. Viņi kāpj kalnos un sasniedz virsotnes – katrs savas.
Bruno atjauno piensaimniecību un kopā ar sievu un meitiņu kopj
govis un sien sieru, bet Pjetro un viņa draudzene palīdz augt
Nepālas ielu bērniem. Sastapšanās ir īsas un retas, tomēr viņi
saprot viens otru tā, kā citi viņus nekad nesapratīs. Jā, bet tad
virsotnes nostājas pret viņiem. “Dažiem cilvēkiem ir kalni,
kuros nav iespējams atgriezties,” atzīst Pjetro. Vai tas ir
ieguvums vai zaudējums, jāizsver pašam. Bet romāns ir lielisks
laikmeta un dvēseles atainojums.
Pieejama
arī e-grāmata.
No itāļu valodas tulkojis Dens Dimiņš.
