Arkādija Panca un Gaļinas Pancas-Zaicevas grāmatas "Sarunas par mīlestību" atvēršanas svētki 15. februārī

Pirms dažiem gadiem latviešu (un tūlīt pēc tam arī krievu) valodā iznāca psihoterapeita Arkādija Panca grāmata “Sarunas par laimi”. Tā bija gaidīta un vajadzīga un ātri vien kļuva par bestselleru. Nule iznākušo otro grāmatu “Sarunas par mīlestību” sakārtojusi un papildinājusi Arkādija Panca dzīvesbiedre žurnāliste Gaļina Panca-Zaiceva.

Ko tad grāmatā atradīsiet? Uzzināsiet, ko mīlestībā meklē vīrietis un ko – sieviete. Iemācīsieties cilvēku, kas sevi mīl, atšķirt no egoista, egocentriķa vai narcisa. Pamanīsiet lomas, kuras cilvēki mēdz spēlēt pat mūža garumā, un varēsiet paši izvēlēties: spēlēt līdzi vai dzīvot savu dzīvi, apgūsiet arī veidus, kā mīlēt sevi un šo mīlestību izrādīt, un vēl daudz praktiski noderīga!

Grāmata tapusi no sarunām un rakstiem, kuros Arkādijs Pancs dalās ar lasītājiem savā pieredzē, novērojumos, domās un jūtās, kas sakrājušās trīsdesmit piecos profesionālās darbības gados. Grāmatā apkopotas viņa idejas, kā arī Gaļinas Pancas-Zaicevas vērojumi un pārdomas. “Mīlestība nav dzīves jēga. Un nav arī tās mērķis. Tā ir laimes priekšnoteikums. Bez mīlestības var dzīvot. Tikai nav vērts. Un man šķiet, ka nav cilvēka, kurš neprastu un negribētu mīlēt,” atzīst Arkādijs Pancs.

Grāmatas autore Gaļina Panca-Zaiceva stāsta: “Man nav gandrīz nevienas svinīgi oficiālas fotogrāfijas, kurā es būtu redzama kopā ar vīru: mēs bijām ļoti tuvi un likās pašsaprotami, ka mums nenāksies šķirties un vientulībā skumīgi pētīt šādus uzņēmumus, vērojot, cik labi mūsu sejas izskatās līdzās viena otrai. Bildējāmies tā, lai būtu jautri un paliktu atmiņā. Mums pašiem. Un mums bija nospļauties par visiem tiem modernajiem spriedelējumiem, ka pieķeršanās ir kaitīga – mīlestības bez tās nemēdz būt. Visu brīvo laiku, kāds Arkādijam bija ārpus neiedomājami grūtā psihoanalītiķa, psihoterapeita un dvēseļu dziednieka darba, mēs pavadījām kopā. Divatā. Viņš prata mīlēt dzīvi, ģimeni, dēlu, mani – viņa pirmo un vienīgo sievu visu šo 35 gadu garumā. Brīvdienās mēs stundām ilgi klīdām pa pilsētu, runājām par dzīvi un mīlestību. Daudzas sarunas pārtapa par žurnālu rakstiem. Bijām iecerējuši uzrakstīt grāmatu ciklu, kuru pamatā būtu šīs mūsu sarunas. Taču nepaguvām – cilvēks, lai cik tas nebūtu skumji, ir mirstīgs. Apjausma par to atnāk pēkšņi. 2013. gadā Arkādijs šķīrās no šīs dzīves. Abas grāmatas es pabeidzu viena. Otro grāmatu – “Sarunas par mīlestību” – kārtoju un rakstīju ļoti ilgi. Nesamērīgi ilgi, jo visu šo laiku, kamēr to darīju, mēs tomēr kaut mazliet bijām vēl kopā. Un tagad šī grāmata ir iznākusi. Darbs ir pabeigts. Un esmu par to ļoti priecīga. Mīlestība nekad nebeidzas. Dzīve vienmēr ir tā vērta, lai to dzīvotu.”

No krievu valodas tulkojusi Gunita Mežule.