2024. gada 5. novembrī notiks 60. ASV prezidenta vēlēšanas.
Demokrāts Džo Baidens par ASV 46. prezidentu tika ievēlēts
iepriekšējās vēlēšanās 2020. gadā, pārspējot republikāni Donaldu
Trampu, un abi kandidē arī šī gada vēlēšanās.
Džo Baidens vienmēr ir strādājis politikā – no 1973. līdz
2009. gadam bijis ASV senators un pārstāvējis Delavēras štatu, no
2009. līdz 2017. gadam bijis ASV viceprezidents. Grāmatā viņš
apraksta savu dzīvi, apstākļus un pārliecības, kā dēļ izvēlējies
tieši šādu karjeru.
Džo Baidens (Joe Biden, 1942) autobiogrāfijā
“Solījumi, kas jāpilda” stāsta par savām
gaitām lielajā politikā tolaik, kad vēl bija senatora amatā, kā arī
atceras notikumus bērnībā un jaunībā, kas viņu visvairāk
ietekmējuši. Viņš grāmatā raksta: “Kopš bērnības manā prātā
ir bijis priekšstats par to, kāds cilvēks es vēlētos būt. Šo
priekšstatu veidoja mamma un tētis, mācības katoļu skolās, stāsti,
ko dzirdēju par mūsu ģimenes varoni tēvoci Bosiju – pilotu, kurš
gāja bojā Otrajā pasaules karā, un ticība paša nākotnes lielumam.
Manos pusaudža un koledžas gados vīri un sievas mainīja valsti –
Martins Luters Kings jaunākais, Džons F. Kenedijs, Roberts Kenedijs
–, un viņu retorika, pārliecība un sapņu lielums lika man tiekties
augstāk. Es zināju, ka vēlos būt daļa no pārmaiņām. Es tikai
nezināju – kā. Man nebija plāna, bet es zināju. Un, kā izrādījās,
jaunībā man pavērās pārsteidzošas politiskās iespējas. Kad tā
notika, es nevairījos iesaistīties, jo man jau bija priekšstats par
to, kas jādara – kā jāuzvedas –, lai tās izmantotu.”
Džo Baidena dzīvē nav trūcis traģēdiju, taču viņa atbilde uz visiem
likteņa triecieniem vienmēr ir bijusi visdziļākās cieņas vērta un
ir paudusi vienu no viņa dzīves pamata pārliecībām:
“Celies! Tas ir mans dzīves vadošais princips –
pamatprincips un mācība, ko nevar iegūt no kāda gudra skolotāja.
Dzīves māksla ir vienkārši piecelties kājās, ja esi bijis notriekts
zemē. To iemāca ar piemēru un apgūst rīkojoties.” Šo
principu Džo Baidens ir izmantojis jau bērnībā. Uztraukuma brīžos
viņš esot stostījies. Šāda problēma kādam citam, iespējams, atņemtu
pašpārliecību, taču ne bērnam, kurš sirdī nesa celies! principu.
Baidens grāmatā atzīstas: “Savādi, bet, pat tad, ja būtu iespējams,
es negribētu, lai šis drūmais stostīšanās laiks pavisam izzustu no
manas dzīves. Izrādījās, ka šis traucēklis bija mana lielā veiksme.
Šī nasta mani stiprināja, un es ceru, ka padarīja par labāku
cilvēku. Un viss, ko tā iemācīja, izrādījās vērtīga mācība visai
manai dzīvei, kā arī izvēlētajai karjerai.”
Džo Baidens grāmatā pauž domu, ka politika ir personīgā
goda jautājums, un stāsta, ka esot karjeru uzsācis ticēdams - ja
politikā rīkojas pareizi, tad tik tiešām ir iespējams uzlabot
cilvēku dzīvi. Viņš grāmatā atzīst, ka pat gandrīz
četrdesmit gadus pēc iesaistīšanās politikā viņu joprojām valdzina
iespējas, ko piedāvā politika un valsts darbs, un uzskata, ka
politiķa karjera ir cildens aicinājums.
Grāmatu no angļu valodas tulkojusi Sintija Zariņa.
