Franču rakstnieka Bernāra Verbēra romāns „ Tanatonauti” ir pirmais darbs triloģijā, kuras otrā daļa „ Eņģeļu impērija” latviešu valodā iznāca jau pagājušajā gadā. Kā teiktu Vonnegūts, tā gadās. Iespējams, ka Vonnegūtam atrastos vēl šis tas, ko teikt par šo zinātniskās fantastikas romānu, kurš cenšas izpētīt vienīgo visiem pasaules cilvēkiem vienādi aktuālo tēmu – proti, nāvi.

Ja „Eņģeļu impērija” ar visai neslēpti komisku piesitienu analizēja modeli „sargeņģeļa un viņa sargājamo attiecības”, tad „Tanatonauti” apskata minētā sargeņģeļa, vārdā Mišels Pensons, dzīvi laikā, kad viņš vēl nepavisam nebija eņģelis, bet gan pēcnāves dzīvē bezgala ieinteresēts mediķis.„Eņģeļu impērija” līdz ar to pa daļai nosliecas fantāzijas – neizzināmā un nepierādāmā – virzienā, bet pirmais triloģijas romāns ir tipiska fantastika, jo apspēlē gluži reālu pieņēmumu.

Diez vai šajā pasaulē ir kāds prāta gadus sasniedzis cilvēks, kurš nekad nebūtu domājis par nāvi. Kāda tā ir? Kāpēc tā ir? Kas notiek pēc tās? Visi ir dzirdējuši stāstus par gaismu tuneļa galā, ko redzot komā vai klīniskajā nāvē esošie, par apkārtējiem neredzamu apziņas „lidināšanos” virs paša nekustīgā ķermeņa, par vēlmi doties „tālāk”, utt. Par pēcnāves dzīvi runā gandrīz visas reliģisko uzskatu sistēmas un pasaules tautu mitoloģijas. Debesis vai elle, saka vieni. Dzīve jaunā ķermenī šeit pat uz Zemes, uzskata otri. Nekā tur nav, domā trešie. Skaidri nezina neviens. Jo, protams, neviens nav atgriezies. (Kristīgā ticība apgalvo – viens ir gan. Taču Viņš neko par to nepastāstīja.) Te jāpiebilst, ka vienu no interesantākajām „Tanatonautu” daļām veido starp nodaļām izkaisīti īsi ieskati dažādu tautu sakrālajos tekstos, kas saistīti ar nāvi un pēcnāves dzīvi.

Taču pamatsižets – Mišels Pensons un viņa draugs Rauls Razorbaks jau kopš bērnības ir gluži vai apsēsti ar nāvi un pēcnāves dzīvi. Tiekoties kapsētā (kur gan citur), viņi apspriež pieminētos pasaules mītu sižetus, kas vēsta par mirušo piedzīvojumiem visdažādākajās viņsaulēs, un secina, ka šiem sižetiem ir pārāk daudz kopīgā, lai tā būtu nejaušība. Un tad nākotnes Francijas prezidents (romāna darbība notiek 21. gadsimta vidū) cieš atentāta mēģinājumā un, atgriezies dzīvē pēc dvēseles plivināšanās neizskaidrotos tālumos, ar visu savu likumīgo varu veicina pēcnāves dzīves izpēti... Tas, protams, ir Rauls, kas jau pieaugušo Mišelu, pēc profesijas anesteziologu, iesaista savā zinātniskajā eksperimentā – centienos mākslīgi, daļēji ar ķīmisku anestēzijas līdzekļu, daļēji ar meditācijas palīdzību izraisīt cilvēkos dziļas komas stāvokli, lai tie piedzīvotu to, ko medicīnā dēvē par NDE (Near Death Experiences – nāves tuvumā piedzīvoto). Atsaucot šos cilvēkus atpakaļ no nāves sliekšņa, tiek gūtas aculiecinieku liecības pēcnāves norišu jeb, kā abi draugi to dēvē, pēdējā neizpētītā kontinenta – proti, Nāves, – aprakstam. (Nāve kā kontinents – absurds? Taču (kā uzskata Rauls), pirms dažiem simtiem gadu par neiespējamu tika uzskatīta arī Austrālijas kontinenta esamība, vai ne? Analoģija starp Nāves un Austrālijas izpēti tiek vēl turpināta, jo pirmie nosūtītie „pētnieki” abos gadījumos ir uz nāvi notiesāti cietumnieki, kuriem vairs nav, ko zaudēt, un kuri labprāt kļūst par „izmēģinājuma trusīšiem”.) Šos ceļojumus nodēvē par tanatonautiku, apvienojot grieķu valodas vārdus thanatos – nāve un nautis – ceļinieks. Drīz sāk būvēt pat īpašus „tanatodromus”, lai cilvēce aizvien tālāk un tālāk apgūtu pēdējo neizzināto dzīves mīklu. Un tā pamazītēm sāk veidoties arvien sīkāka jaunā kontinenta karte...

Kaut gan ir aizraujoši ir gan lasīt par to, kā tanatonautu dvēseles, smalkās sudraba stīdziņās iesietas, dodas arvien tālāk un tālāk caur komatozajām sienām un izpēta dažādus pieredzes laukus (to vidū ir gan personisko atmiņu smagums, gan iemiesoto baudu teritorija) un, kaut gan neapšaubāmi saistoši ir iedziļināties tanatonautu diskusijās par reinkarnāciju ar eņģeļiem un erceņģeļiem (kuri gan, šķiet, brīžiem visi runā vienā – autora Bernāra Verbēra – balsī), „Tanatonauti”, kā visi labākie fantastikas žanra darbi, patiesībā zem action virskārtas vairāk vai mazāk manāmi (un dažbrīd pat neslēpti didaktiski) risina kādu citu problēmu, kas daudz tuvāka gan par šī gadsimta vidu, gan par katra lasītāja personiskās dzīves galu. Tas ir jautājums: vai, atklājusi pēdējos radīšanas noslēpumus, cilvēce maz zinās, ko ar tiem iesākt?
Ja apstiprinātos teorija, ka pēcnāves dzīvē tiks vērtēta labajos darbos iegūtā punktu summa, rakstnieks jautā, vai tad visi vienotās ierindās neskrietu glābt, ziedot, palīdzēt, upurēties? Un kāda izskatītos pasaule, kurā šis impulss nenāktu no sirds, bet tikai no, tā teikt, racionālajiem (un, dabiski, gaužām egoistiskajiem) apsvērumiem? Ja apstiprinātos reinkarnācijas teorija, vai nesāktos tāda kā savdabīga sacīkste – kurš viņsaulē iemantos labāko „krēslu”? Vai visa rezultātā dzīve – jebkura dzīve – nekļūtu tikai par labprātīgu veģetēšanu jaunas, labākas dzīves gaidās? Šo pieņēmumu apspēlējošās epizodes Verbēra romānā izceļas ar patiesi francisku sarkasmu – katra rīcība tiek rūpīgi rēķināta tās karmiskā svara izteiksmē, kāda japāņu firma pat pamanījusies ražot uz rokas nēsājamus aparātiņus „karmogrāfus”, kas skaita un atņem tā īpašnieka dienas laikā iegūto vai zaudēto pozitīvai reinkarnācijai nepieciešamo punktu summu... Tieši uz zemes notiekošais juceklis, nevis daļēji pēc Dantes parauga improvizētās šķīstītavas ainas, ir romāna lielākais trumpis.

Protams, lai uzdotu pareizo jautājumu, atbilde vismaz daļēji jāzina jau iepriekš. Tāpēc romāna efektīgais noslēgums apstiprina autora un lasītāja aizdomas – ka cilvēcei, neatkarīgi no tās zinātniskajiem sasniegumiem, zinātkāres un darbaspējām, nav lemts ielūkoties aiz paša pēdējā priekškara – un arī nevajag.

Bārbala Simsone, Diena, 2011. gada 29. jūlijs