Mīts radīja romānu, taču romāns viņam atriebās ar to pašu. Tieši to var teikt par īru rakstnieka Brema Stokera romānu “ Drakula”, kurš nule piedzīvojis otro izdevumu latviešu valodā.

Par klasiku mēdz dēvēt darbus, kas kanonu nevis nostiprina, bet apgāž. Taču reizēm, lai nokļūtu klasikas kategorijā, pietiek būt gana brīvdomīgam un savā jomā pirmajam. Romānam “Drakula” izdevās paveikt tiklab vienu kā otru, tomēr par klasiku to galvenokārt dēvē viena žanra – fantāzijas, un pārsvarā viena tās novirziena – tā dēvētās vampīrliteratūras – adepti. Tiesa, pēdējo priekšstatus visbiežāk veido nevis 1897. gadā publicētais romāns, bet tā neskaitāmās vēlāku laiku ekranizācijas – sākot no mēmā kino klasikas “Nosferatu” 1922. gadā līdz pat iespaidīgajai 1992. gada filmai “Brema Stokera Drakula”. (Tiek lēsts, ka grāfs kinovēsturē darbojies vismaz 217 dažādās filmās – visai iespaidīga ekrāna pieredze!) Taču lielākajai daļai šo filmu ar grāmatu kopīgs bija tikai viens – grāfa Drakulas (ko pats Stokers neapšaubāmi bija gribējis atainot kā augstākajā mērā nepievilcīgu antivaroni) tēla drūmi baironiskais valdzinājums, uz kura uzķērās tiklab 20. gadu dekadenci pārdzīvojusī publika kā 90. gadu postmodernisma nogurdinātais skatītājs.

Taču, atmetot priekšstatus pie malas, Brema Stokera romāns būtu dēvējams par klasiku kaut vai tikai tālab, ka no folkloras tēlainības biezās zupas izfiltrēja pilnasinīgu (piedodiet kalambūru) un dzīvotspējīgu tēlu vai, runājot komercterminos – produktu, ko nekavējoties uz pilnu slodzi metās ekspluatēt sajūsmināti visa veida izklaides industrijas pārstāvji. Savās vampiroloģijas atklāsmēs Stokers nebija pirmais – viņu apsteidza gan Bairona laikabiedrs Džons Polidori ar darbu “Vampyre”, gan tautietis Šeridans Lefanu ar īsromānu “Karmilla”. Taču tieši Stokera izauklētais Drakula izrādījās tik dzīvelīgs, ka mūsdienās pat tā īpašvārds kļuvis par sugasvārdu, un tikai retais atsauc atmiņā vārda pirmo likumīgo īpašnieku, Transilvānijas ne visai humāno valdnieku, kuru Stokers pēc nāves tik veiksmīgi mitoloģizēja. Vārdam bez tam pielipis arī bagātīgs mītu un atribūtu kultūrslānis, ko par kanonisku uzskata visa mūsdienu vampīrkultūra, sākot ar Annas Raisas romānu ciklu “Vampīru hronikas” – darbiem, kas piešķīra vampīrtēmai šarmanti dekadentas romantikas auru, – un beidzot ar skumjacaino tīņvampīru bariem, kas pēdējā laikā siro pa jauniešu literatūru.

“Drakula” ne tikai radīja ikonogrāfisku tēlu – tas arī citos līmeņos bija reti drosmīgs darbs. Karalienes Viktorijas valdīšanas laika puritānisma rūdītā sabiedrība nevarēja neatšifrēt romāna visai vāji slēpto seksuālo zemtekstu, kurš ir iedarbīgs, par spīti (vai pateicoties) tam, ka primitīvs. Īpaši amizanta situācija atklājas, pavērojot romāna tēlu sistēmu. Notikumu epicentrā rosās divas jaunas sievietes, bariņš jaunekļu, viens vecāks kungs un viens vampīrs. Abas sievietes veido spilgtu sievietes seksualitātes plusa un mīnusa, tēzes un antitēzes pretnostatījumu. Viena no jaunajām dāmām – Lūsija – par padošanos instinktiem tiek sodīta. Apses mietu sirdī sievietei, kas atdodas nepazīstamam, lai arī šarmantam kungam, vai ne? Lūsijas tēlu vēl košāku iekrāso vampīrdāmu trio, ar kuru grāfa pilī sastopas jurists Džonatans un kuras atklātā tekstā piedāvā tiklajam jauneklim gluži neiedomājamas baudas. Lūsijas baltā dvīne Mīna toties neizrāda nekādu tieksmi uz koķetēriju, to aizstājot ar slavinājumu skaidrajam prātam un šķīstībai, tāpēc no apses mieta tiek pasargāta. Tomēr arī Mīnas balto pieri labu laiku rotās “Kaina zīme” – sods par ļaušanos grāfa nekrietnajām darbībām, kuras, tekstam mazliet piepalīdzot ar iztēli, mūsdienu žurnālos raksturotu kā “pozu 69”.

Romāna vīriešu tēli ir krietni vien bālāki. Līgavainis Džonatans, kura stāsts šķietami virza sižetu, kā arī pārējie meiteņu pielūdzēji veido galvenokārt anonīmu masu, bet vecais profesors van Helsings uzstājas viedā moralizētāja lomā (gluži loģiski, jo gadu skaits viņam neļauj ieņemt aktīvi seksuālu lomu), līdz ar to – sanāk, ka vienīgais īstais vīrietis romānā, pretendents gan uz Lūsijas atklāto, gan Mīnas slēpto seksualitāti, ir pats Drakula! Un pēc šī secinājuma vairs neizbrīna tas, ka rumāņu mitoloģijas dzīvā miroņa un kapeņu monstra tēls mūsdienās pārvērties par sieviešu ideālu.

“Drakula” bija revolucionārs darbs arī divos citos aspektos: pirmkārt, tas savaldzināja lasītāju ar prasmīgi izmantotu dokumentalitāti – proti, romāns sastāv no „autentiskām” dienasgrāmatām, vēstulēm, telegrammām, avīžu izgriezumiem; šis paņēmiens piešķir sižetam teju taustāmu uztveramību un kāpina spriedzi, jo lasītājs jebkurā mirklī zina tikai tik daudz, cik kārtējā fragmenta autors, un pats ir spiests šos bilžu mīklas gabaliņus sakārtot vienotā ainā. Šis paņēmiens glaimoja lasītāja saprātam, vienlaikus kāpinot stāstījuma ticamību. Otrs revolucionārs solis bija iestrādāt šausmu tēlus 19. gadsimta lasītājam labi pazīstamā ainā – drošajā, modernajā pasaulē, kurā darbojas tālaika augstās tehnoloģijas: rakstāmmašīna, vilciens un telegrāfs, bet reliģisko pārliecību pamazām grauj brīvdomības kults un tehnoloģiju progress. Tieši šai racionālajā vidē ielaužas pārdabiskais faktors ne vairs reliģijas cildenajā, bet šausmu paralizējošajā aspektā. Augšāmcelšanās ideja iemantoja šaušalīgi bioloģiskus vaibstus, bet Bībeles citāts “asinīs ir dzīvība”, ko romānā lieto apsēstais grāfa māceklis Renfīlds, iegūst sākotnējai pretēju nozīmi – ar asinīm dzīvība tiek ne tikai dota, bet arī atņemta, tās vietā dodot jaunu, nedabisku, dzīvību. Šis kontrasts starp racionālo un fantastisko pamudinājis kritiķus vampīra tēlā saskatīt iemiesotas visdažādākās racionālās 19. gadsimta cilvēka bailes – no imigrācijas viļņa (un no tā izrietošās „asins atšķaidīšanas”), no sieviešu neatkarības centieniem (skaisto vampīreņu erotiskajos tēlos), no oficiāli aizliegtās, bet pagrīdē plaukstošās seksuālās daudzveidības, no aristokrātijas dekadenti parazītiskā, bet valdzinošā tēla utt.     “Drakula” ir romāns – mīts, romāns – simbols un romāns – standarts. Taču, neraugoties uz to (un atšķirībā no otra ikonogrāfiskā 19. gadsimta fantāzijas romāna – Mērijas Šellijas darba “Frankenšteins jeb Modernais Prometejs”) to joprojām var lasīt ne tikai kā literatūrvēsturisku kuriozitāti. Asinssūcējs grāfs, pateicoties Stokeram, beidzot ir ieguvis kāroto – nemirstību.

Bārbala Simsone, "Diena", 2011. gada novembris