Jūs atverat grāmatas pirmo lappusi, un tā mudž no drukas kļūdām. Pagaidiet, jūs domājat. Kaut kas te nav kārtībā. Izdevniecībā pietrūcis redaktoru? Nē, kārtībā ir viss. Jūs lasāt Čārlija Gordona dienasgrāmatu. Čārlija IQ ir zemāks par 70 punktiem. Labi, ka viņš vispār prot rakstīt.

Jūs lasāt tālāk, un rakstība pakāpeniski kļūst gludāka. Parādās pieturas zīmes. Parādās kas vairāk par ikdienas norišu fiksēšanu. Parādās doma. Kas ir noticis? Čārlija IQ kāpj. Tas nav dabisks process. To ar operācijas palīdzību ierosinājuši laboratoriju zinātnieki. Tie paši, kas jau veica līdzīgu eksperimentu ar laboratorijas peli, vārdā Aldžernons. Pele tagad „ņem” vissarežģītākos labirintus bez mazākās piepūles. Liekas pat, ka tā saprot cilvēku valodu. Arī Čārlijs kļūs pa ģēniju. Viņa ģimenei vairs nebūs jākaunas par garīgi atpalikušo avi. Viņam vairs nebūs jācieš darbabiedru izsmiekls. Viņš varēs dzīvot normāla cilvēka dzīvi – iegūt izglītību, dibināt ģimeni. Viņš…

Pagaidiet. Kas, ellē, notiek ar Aldžernonu?…

Jūsu rokās ir viens no 20. gadsimta klasiskajiem romāniem, kuru apzīmēšanai ar žanra nosaukumu „zinātniskā fantastika” šoreiz vien nepietiek. Daniela Kīza novele „ Puķes Aldžernonam ” (saņēma Hugo balvu 1959. gadā) vēlāk tika pārstrādāta tāda paša nosaukuma romānā (saņēma Nebula balvu 1966. gadā) un ekranizēta (filma ar nosaukumu „Čārlijs” saņēma Oskara balvu par galvenās loma tēlotāja darbu 1968. gadā). Ohaio universitātes emeritētais profesors Daniels Kīzs vairs nesarakstīja nevienu citu tikpat veiksmīgu literāru darbu, bet ar „Puķēm Aldžernonam” pilnīgi pietika: romāns ar zelta burtiem ierakstīts ne vien fantastikas žanra, bet visas pasaules literatūras vēsturē.

Romāna teksts veidots dienasgrāmatas ierakstu formātā. Šajā dienasgrāmatā no dzimšanas garīgi atpalikušais trīsdesmitgadnieks Čārlijs Gordons fiksē visu, kas ar viņu notiek nepilna gada laikā – neilgi pirms IQ mākslīgās uzlabošanas operācijas un pusgada laikā pēc tam. Pārmaiņas jaunā vīrieša intelektā atspoguļojas praktiski tikai pirmās personas stāstījuma valodā. (Un te nevar neuzteikt fantastisko tulkotājas Māras Poļakovas darbu, kas valodnieciski sarežģīto tekstu, kurā divas reizes pilnīgi mainās stāstījuma gramatiskā kvalitāte, prasmīgi atveidojusi latviešu valodā.) Pamīšus lasām arī atmiņu uzplaiksnījumus no Čārlija bērnības un jaunības. Un pakāpeniski parādās aizvien vairāk jautājumu. Kāda ir zināšanu cena? Vai intelekts definē mūs kā personības? Vai intelekts ir vienādojams ar inteliģenci? Kurā brīdī zinātnisko eksperimentu cena kļūst pārāk augsta?

Teksts ir lakonisks, tajā nav itin nekā lieka, nekā pašmērķīga. Atšķirībā no tradicionālās fantastikas tikpat kā nekāda uzmanība nav pievērsta videi. Darbības laiks tikpat labi var būt tagadne kā nākotne (uz to, ka tie ir 20. gs. sešdesmitie gadi, norāda vien pāris no mūsdienu skatupunkta arhaisku detaļu, piemēram, mašīnrakstītāju biroji.) Fantastiska hipotēze ir tikai viena – ideja, ka IQ var paaugstināt ķirurģiskā veidā. (Un, ja zinām par daudzajiem gadījumiem, kad fantasti izrādījušies pravietiski, kurš gan var apgalvot, ka šāda izgudrojums reiz netiks veikts arī realitātē?)

Romānā vairākkārt atkārtojas aina, kurā Čārlijs dažādos savas dzīves posmos raugās apkārtnē caur (loga, durvju) stiklu. Tas ir simboliski: neraugoties uz savu ģenialitāti, viņš nespēj piekļūt tuvāk nedz citiem, nedz pats sev, jo viņu neatgriezeniski sapostījis bērnībā pārdzīvotais – vecāku izmisīgie centieni padarīt zēnu „normālu” un, kad tas neizdodas, atgrūšana. Pēc operācijas Čārlijs iepazīst dzīvi, kādu nekad nav pazinis; grāmatas, mūziku, mākslu, zinātni, pretējo dzimumu –, taču tas viņu neatbrīvo nedz no (baisās) pagātnes, nedz no (vēl baisākās) nākotnes. Vēl vairāk – paaugstinātā intelekta kapacitāte faktiski neizmaina Čārliju kā personību. Viņa naivums, labticība joprojām ir tur, zem uzspiestās virskārtas, un, kad tā nolobās, atsedzas tādā pašā intensitātē.

Autors analizē nesaudzīgi, velkot pāri nervu galiem, nē, ne jau ar vijoles lociņu, bet ar ķirurga skalpeli. Un stāstījums pakāpeniski sāk runāt nepanesami tieši ar tevi, lasošo. Jā, protams, ir manāms tas, ka Čārlija balss skan no laika, kad vēl nebija šādu cilvēku integrācijas programmu, speciāli izstrādātu apmācības sistēmu un politkorektuma jēdziena. Taču balss tāpēc neskan klusāk, un emocionālais tornado nesamazina apgriezienus. Jo runa jau nav par programmām, bet par personisko attieksmi; nedz arī par abstraktu cilvēcību, bet par tevi, tevi, tevi. Par nespēju izkļūt no labirinta, kurā tevi kā laboratorijas peli ievietojuši citi un kurā tu dienu no dienas skrien, pārvarot arvien komplicētākus un arvien bezjēdzīgākus šķēršļus, lai pierādītu – jā, kam gan īsti un ko? Par neprasmi sinhronizēt prāta darbību un jūtu ķīmiju. Par tiem, kas sēž alā, un tiem, kas no gaismas atgriežas neredzīgi (romānā vairākkārt citēta Platona slavenā līdzība). Par ilgām, kuras nav pārvaramas pat ar visaugstāko IQ. Par cilvēciskās eksistences trauslumu. Par saprāta maldiem.

Ar nožēlu jāsaka, ka Latvijas kultūrvidē žanru literatūra joprojām atrodas pabērna lomā un nereti bez garas domāšanas tiek apzīmogota ar „lētās” literatūras zīmogu, mērojot visus, arī pasaulslavenus, darbus pēc tās pašas kosmisko ziepju operu un salkanu eņģeļvampīrmīlasstāstu mērauklas. Diez vai kaut ko spēs izmainīt arī Latvijā mazpazīstamo Hugo un Nebula balvu pieminēšana, kā arī fakts, ka Kīza romānu jau vairākas desmitgades regulāri iekļauj rietumvalstu vidusskolu programmās. Taču jācer: jo vairāk šādu darbu ieraudzīs latviešu tulkojumu, jo ātrāk mēs atbrīvosimies no zīmogošanas tendencēm. Jo ar negaidītu metaforu, netipisku situāciju, pārdrošu hipotēzi izkustināt lasītāju no standarta domāšanas – tas patiesībā arī ir (lielāko) fantastu galvenais mērķis.

Un vēl. „Puķes Aldžernonam” apstiprina kādu vecu aksiomu: par klasiku nekļūst tie darbi, kas ir veci, bet gan tie, kas ir ārpus laika. Šajā gadījumā laikam gan jāsaka: nemirstīgi.

Bārbala Simsone, http://durvjupele.wordpress.com, 14.12.2012.