“Lai izaudzinātu bērnu, ir vajadzīgs kas vairāk par pāris labām dvēselēm. Ir vajadzīga kapsēta,” – ar šādu šķietami savdabīgu uzstādījumu pie lasītāja nāk amerikāņu rakstnieka Nīla Geimena jaunākais tulkojums latviešu valodā – “ Kapsētas grāmata”. Šo izteikumu iespējams interpretēt tikpat dažādi, cik dažādi satura atšifrējumi iespējami pašai grāmatai, kura, par spīti  spokainajam nosaukumam un ne mazāk spokainajam vāka noformējumam, piedāvā brīnišķīgu, aizraujošu stāstu bērniem – un arī gudriem pieaugušajiem.

Tie, kas grāmatas nosaukumā rod paralēles ar Radjarda Kiplinga klasisko Bildungsroman “Džungļu grāmata”, ir uzminējuši pareizi – Geimens nemaz neslēpj, ka savā grāmatā veidojis mūsdienīgi gotisku parafrāzi par slaveno “džungļu bērna” Maugļa dzīvesstāstu. “1985. vai 1986. gadā mēs dzīvojām mājā, kurai nebija dārza, bet kurai līdzās atradās kapsēta – un pa to mans dēls Maikls, kuram tolaik bija tikai divi gadi, vizinājās ar savu trīsriteni. Es viņu vēroju un prātoju, ka būtu lieliski sarakstīt tādu kā “Džungļu grāmatu”, kuras darbība notiktu nevis džungļos, bet kapsētā... Nepagāja ne divdesmit gadu, kad es to arī izdarīju,” savu darbu komentē pats rakstnieks.

Ar krāšņām Krisa Ridela ilustrācijām rotātās “Kapsētas grāmatas” sižets atgādina verbalizētas Tima Bērtona animācijas filmu stilizētās fantasmagorijas. Pusotru gadu vecs mazulis vienīgais izglābjas brutālā slaktiņā, kurā iet bojā visa viņa ģimene, un rod patvērumu mājas pievārtē esošajā pilsētiņas kapsētā, kur mazuli atrod tie, kas nu šo zemes stūrīti apdzīvo, – ja šāds vārds vispār piemērojams kapu iemītniekiem. Sirsnīga spoku pāra adoptēts un iemantojis vārdu Neviens Ouvens (angļu oriģinālu Nobody Owens samērā viegli atšifrēt kā vārdu salikumu “Nevienam nepieder”), mazais aug draudzīgā rēgu sabiedrībā, mācās lasīt, burtodams kapakmeņu uzrakstus, un izglītojas, apgūstot tādas prasmes kā Izgaišana, Baiļu iedvešana un Pastaiga Sapņos.

Pirmo darba pusi aizņem cita aiz citas savirknētas epizodes, kurās tēlota mazā kapu “maugļa” pieaugšana, mītot starp divām – dzīvo un mirušo – pasaulēm un mēģinot atrast savu vietu starp tām. Audzinātāju Balu un Bagiras lomās darbojas vampīrs Sailass un vilkate Lupesku jaunkundze, glābjot jaunuli gan no neapdomīgās iekrišanas kapu rēgu gūlu (Kiplinga versijā – pērtiķu) rokās, gan no citām likstām, kuru laikā, kā jau kārtīgā izglītošanās procesā, tiek apgūti “džungļu likumi”. Un tīģera Širhana vietā šoreiz ir Vīrs Džeks, savādas brālības biedrs, kurš meklē Nevienu, lai tiktu galā ar pirms daudziem gadiem nerealizēto slepkavas misiju. Visbeidzot, tāpat kā Mauglim, Nevienam pieaugot būs jāizvēlas, kurai no pasaulēm piederēt... Pēdējais Geimena cieņpilnais žests Kiplinga virzienā – Nevijs grāmatas noslēgumā tā arī neuzzina neko par savu ārpuskapsētas ģimeni, nedz arī savu īsto vārdu, jo joprojām “nav līdzīgs nevienam, tikai sev”.

Un, protams, tāpat kā “Džungļu grāmata”, arī “Kapsētas grāmata” patiesībā ir lieliska, izvērsta metafora par bērna ceļu uz pieaugšanu, par to, kā bērns uztver pieaugušos (spokus) un neizzināto, svešo pasauli tur, aiz bērnistabas (kapsētas) vārtiem. Lai izaudzinātu bērnu, patiesi ir vajadzīga kapsēta – tiklab neskaitāmu (līdzās esošo, garām paejošo un jau aizgājušo) “labo dvēseļu” kā arī nāves izpratnes nozīmē.

“Kapsētas grāmatā” Geimens vēlreiz demonstrē literāro meistarību, ko uzskatāmi pierāda gan viņa pieaugušajiem adresētie, daudzkārt prēmētie romāni “Amerikāņu dievi”, “Anansi dēli” un “Nekadiene”, gan – un jo īpaši – darbi bērniem “Smilšuvīrs” un arī latviešu valodā tulkotā “Koralīna” –, prasmi izklaidējošā un humorpilnā veidā, tomēr neaizmirstot piešaut arī tik nepieciešamo šaušalu šķipsniņu, stāstīt par tēmām, kas tradicionāli tiek uzskatītas par tabu. Un, ja vēl uzdzirkstī tāda vārdu un izjūtu maģija kā nodaļā “Nāves deja”, kurā visas pilsētas dzīvie un mirušie vienojas kopīgā, maģiskā Danse Macabre, kurā piedalās arī pati Lēdija Pelēkā, tad arī šerminošās epizodes vairs šķiet esam tikai tāda asāka garšviela prasmīgi pagatavotā ēdienā. Jo Geimens par nāvi prot pastāstīt dzīvi un par spokiem – cilvēcīgi.

Šausmu stāsti bērnu literatūrā vienmēr bijuši krustugunīs starp jauno lasītāju atbalstu (par ko liecina kaut vai pašu bērnu izplatītā drebuļstāstu folklora – lai atzīstas, kurš bērnībā nav tīksmīgās bažās klausījies par Pīķa Dāmu un Sarkanajām Klavierēm!) un pieaugušo uzskatu, ka noteikts tēmu spektrs jaunajiem lasītājiem nav piemērots. “Vardarbība sabiedrībā rod atspoguļojumu mūsdienu literatūrā,”  noskaita gudrais literatūrkritiķis, un viņam varētu piekrist, ja vien gadsimtiem stāstītās un mīlētās brāļu Grimmu, Pero, jā, arī Andersena un Skalbes pasakas vietumis nebūtu tikpat tumšas kā visgotiskākais spoku stāsts. Par dienas avīzēm pat nerunājot.

Nāve, kapi, mirušie – ar šīm aizliegtajām tēmām agrāk vai vēlāk saskaras katrs, un patiesībā tieši šī nenovēršamība ir tā, kas mūs fascinē. Tāpēc vislabāk, ja grāmata, jo īpaši bērnu grāmata, par tām spēj pastāstīt emocionāli godīgi. “Kapsētas grāmata” to spēj.

Bārbala Simsone, Diena, 05.02.2011.