Bredberijs, Azimovs, Šeklijs, Lems – šie vārdi atsauc atmiņā mazos sējumiņus no padomjlaika grāmatu sērijas “Fantastikas pasaulē”, no lasīšanas nobružātas, ātri dzeltējošas lappuses un tajās plūstošos maģiskos vārdus. Mēs izaugām ar šiem darbiem – tagadējie trīsdesmit- un četrdesmitgadnieki, un pirms mums vēl veselas jūsmīgu tīņu paaudzes. Mēs raudzījāmies debesīs, sapņojot par zvaigžņu ceļojumiem, iztēlojāmies zeltacainus marsiešus un krāsainas citplanētu saules. Taču sapņojoši tīņi pieaug, un pēdējos gados Reja Bredberija vārds latviešu lasītājam varētu būt nedaudz piemirsies – „svaigākais” latviešu valodā pieejamais rakstnieka darbs "Pieneņu vīns" iznāca vēl tālajā 1973. gadā (pēc tam divos atkārtotos izdevumos). Tāpēc cienījamo 89 gadu vecumu sasniegušā fantasta talanta cienītājiem kā īsts kārums varētu šķist gan pirms gada iznākušais divu stāstu kopums "Tagad un mūžīgi", gan atkārtots izdevums “Marsiešu hronikām”, ko neskaitāmi kritiķi vienbalsīgi novērtējuši kā žanra meistardarbu.

Es saku “žanra”, taču patiesībā Bredberija rakstīto nemaz nav tik viegli ierāmēt kāda konkrēta žanra ielogā. Zinātniskajai fantastikai viņa darbi šķiet pārlieku poētiski, fantāzijai – pārlieku futūristiski, arī šausmu elementi iekrāsoti tik filozofiskos pustoņos, ka biedējošais nereti aizslīd otrā plānā. Kā vairums klasiķu, Bredberijs ir radījis pats savu, unikālu un neatkārtojamu žanru, tāpēc labāk paliksim pie tā, ka Bredberijs ir Bredberijs. Firmas zīme pats par sevi.

“ Marsiešu hronikas”, kas pirmoreiz latviski iznāca 1967. gadā, šķiet, pieder pie tiem literatūras darbiem, kuros katra paaudze ielasa citu vēstījumu. Aukstā kara un komunistu medību nogurdinātā 50. gadu Amerika, kosmonautu varoņdarbu sajūsminātā 60. gadu PSRS un, visbeidzot, mēs, kas dzīvojam tieši tais desmitgadēs, kurās notiek “Hroniku” darbība. Protams, var gudri aprādīt, ka fantastikas rakstniekiem tik bieži raksturīgais pravietiskums Bredberija gadījumā nav nostrādājis – atšķirībā no “Hronikām”, kur ap 2010. gadu jau notikušas vairākas ekspedīcijas uz “sarkano planētu”, reālajā dzīvē cilvēkam līdz Marsam vēl... kā līdz Marsam. Taču tikai tad, ja uzskatām, ka Bredberijs raksta par Marsu tāpat kā Žils Verns par Mēnesi – tieši, naivi un sava laika zinātniskās domas ierobežojumiem atbilstoši. Jo stāsts jau nav par Marsu, bet par sirdsapziņām.

“Marsiešu hroniku” neparasto izkārtojumu – stāstu virkni, kas patiesībā veido vienotu stāstījumu ar īsām “pārejām” un izklāsta kopienas vēsturi, izsekojot atsevišķu tās pārstāvju gaitām, – iedvesmoja gan literāri paraugi (Šervuda Andersona krājums “Vainsburga, Ohaio”), gan gluži prozaiskā izdevēja prasība pēc romāna, jo stāstu krājumus tik labi nepērkot. Sarakstīšanas laikā – 40. gadu beigās – Zeme bija apgūta, kosmosa izpēte šķita gaidām tepat ap stūri. Nieks par pārapdzīvotību – ja nu kas, atvērsim filiāli tepat uz tuvākās planētas! Taču zināšanas par cilvēka neierobežoto iztēli jaunu iznīcināšanas veidu izgudrošanā atšķirībā no zināšanām par Marsu diemžēl šai laikā bija pilnīgi pietiekamas. 1945. gadā pasaule ieraudzīja, kas tas par zvēru – atoms, un ilūzija par zinātnes darbošanos cilvēces progresa labā sagruva kā kāršu namiņš. Tāpēc kanālu, mozaīku un zeltaino debesu planēta Bredberijam kalpo tikai par skatuvi, uz kuras izlaist cilvēkus un parādīt, ka, vienalga – uz Marsa, Zemes vai citur – viss atkarīgs no izdarītās izvēles.

Sižets aptver laika posmu no 1999. gada līdz 2026. gadam, no “Raķešu vasaras” – pirmās ekspedīcijas uz noslēpumaino planētu līdz stāstam “Bezgalīgais pikniks”, kurā beidzot saņemam atbildi uz jautājumu, kas ir marsieši. Pa vidu atradīsim gan “kosmisku” šausmu stāstus (“Ašers II”), gan rasu, ekoloģijas, politikas, kara un cenzūras tēmām veltītus tekstus, gan liriskas miniatūras par vientulību, cilvēcisko trauslumu un cerību – kopā 26 stāstus, kuros vienādās devās strāvo ironija, poēzija un brīdinājums. No vienas puses, jau vēstures stundās dzirdēta šķiet Marsa kolonizācijas tēma – ieceļotāju nevērība pret svešās planētas kultūru, līdzi atvestās bērnu slimību baktērijas, kas vietējām „ciltīm” izrādās nāvējošas. No otras puses, Bredberija marsieši ne tikai ieceļotāju acīm vien šķiet pārsteidzoši līdzīgi Amerikas pēckara sabiedrībai – kotedžas un mājsaimnieces, māksla un literatūra, greizsirdīgi vīri un trakonami. Un tomēr gaisā virmo kaut kas sirreāls, tas vienlaikus ir un nav labi pazīstamais kaimiņa mazdārziņš, kurā nolaidusies sudrabaina kosmiskā raķete.

Vienā no pēdējiem „Hroniku” stāstiem “Līs lietutiņš maigs” pilnībā automatizēta nākotnes māja nemitīgi atkārtotā rutīnā modina, baro, aprūpē un izklaidē iemītniekus, kas to jau sen pametuši. Aparāti, kas paredzēti visiem dzīves gadījumiem, un mundrā radiobalss, kas pavada neesošu cilvēku nenotiekošas darbības, veido ainu, kas būtu humoristiska, ja tajā nevēsmotu gluži apokaliptiska planētas mēroga vientulība. Daudzus gadus vēlāk Bredberijs apgalvoja, ka faktiskā nākotne neesot izrādījusies gluži tik bezcerīga, kā viņam jaunībā šķitis, un ka 70. gados “Marsiešu hronikas” izskatītos citādas. Varbūt labi, ka šī pozitīvākā versija tā arī netika sarakstīta. Tomēr, kamēr uz mūsu planētas vēl kāds lasa Bredberiju, pastāv cerība.
     
Citu tai pašā toņkārtā rakstītu melodiju spēlē krājums “ Tagad un mūžīgi”, kura izdošanai ir interesanta priekšvēsture. Kā priekšvārdos klāsta autors, abi stāsti, kaut publicēti pirmoreiz, sākuši tapt jau pirms vairākiem gadu desmitiem. "Kaut kur spēlē orķestris" aizsākts pirms teju 40 gadiem kā veltījums aktrisei Ketrīnai Hepbernai, savukārt "Leviatāns '99" tapis kā radiolugas un vēlāk – netapuša skatuves iestudējuma scenārijs. Divas stikla pērlītes, kas aizķērušās fantāzijas dārgumu tīnē – varbūt ne tik ievērojamas kā pārējais rakstnieka literārais devums, taču tik neatdarināmi bredberijiskas, ka lasītājam neizbēgt nostalģijai - galvenokārt tāpēc, ka abi šķietami nesaderīgie „stikliņi” kolorīti ilustrē Bredberija daiļrades divpusējo iedabu.

Stāstā "Kaut kur spēlē orķestris" jauns žurnālists ierodas nomaļajā, aizdomīgi mierpilnajā Vasaras pilsētiņā, kur visi iedzīvotāji ir pieauguši un laiks šķiet iestrēdzis uz vietas. Stāstījums rit liegi, ritmiski un nepielūdzami, nojautu un melanholijas piesātinātā gaisotnē – tas ir liriskais Bredberijs, ko pazīstam no klasiskā "Tetovētā cilvēka" (latviski daļa šī krājuma stāstu nāca klajā ar nosaukumu "Kaleidoskops") un „Pieneņu vīna”. Stāstā Bredberijs apcerīgi vij metaforu pie metaforas, runādams par iedvesmu, novecošanu un nāvi ar tādu vieglumu, kas raksturīgs tikai patiesam dziļumam. Bukoliskā mūžīgās tagadnes pilsētiņa, kuru neatrast kartē, kurā nepietur neviens vilciens, bet kuras putekļainajā stacijā tomēr iemaldās iznīcības vēsti nesošais žurnālists Džeimss Kārdifs, par spīti lasītāja aizdomām, nav nedz spoku pilsēta, nedz šķīstītava. Pilsēta bez ārstiem (nav taču slimību), bez kapiem (uz visiem pilsētiņas kapakmeņiem iegravēts tikai dzimšanas datums) un bez bērniem (neizbēgamās paaudžu nomaiņas) ir metaforiska etīde par vēlmi ielēkt un palikt vienkāršākā laikmetā par tagadējo, mūžīgā bezrūpīgā jūnijā, kur nebeidzas saulainas pēcpusdienas un pārlaicīgā mīlestība, kas uzliesmo starp žurnālistu un īpaši skaidri neiezīmēto (tāpēc universālo) sievietības iemiesojumu Nefertiti. Mirkļa iekonservēšana, protams, nav iespējama, tāpēc arī stāstu caurauž smeldze, kas tomēr ir tik gaiša kā puķes novīšana.

Stāsts asi kontrastē ar neomulīgi nervozo krājuma otro stāstu "Leviatāns '99", kurā maniakāls zvaigžņu kuģa kapteinis pa visu izplatījumu vajā milzu komētu Hermana Melvila romāna "Mobijs Diks jeb baltais valis" kosmiskā interpretācijā. "Leviatānu' 99" pats autors nodēvējis par cieņas apliecinājumu Melvilam, interpretējot viņa darbu citai paaudzei. Stāsts par 2099. gada kosmosa misiju, kurā dodas kosmonauts ar biblisko vārdu Ismaēls un jukušais, aklais kapteinis, kura dzīvi pārplēsis aicinājums notvert "balto vali" jeb komētu, ko uzveikt tāpat nav viņa spēkos un kas tikai viņa iedomās apdraud Zemi – tas savukārt ir cits, futūristiskais un brīdinošais Bredberijs. Saraustītais teksts, kurā mijas lakoniskie Ismaēla stāstījumi ar kapteiņa šekspīriskajiem poēzijas izvirdumiem, hipnotizē, uztrauc, liek vēlēties, kaut jel ātrāk stāsts būtu galā, un tomēr tur savā varā. Tomēr Šekspīra skaniskās un Melvila sižetiskās alūzijas liek tekstam izskanēt arī rotaļīgi – tā gan ir baisma rotaļa, kosmisks trakonams, tomēr spēle, kurā labprāt iesaistāmies. (Un tos, kurus biedē asociācijas ar skolas laikā “dresēto” klasikas darbu, kuru dažs kritiķis nevilcinās nodēvēt par visu laiku garlaicīgāko grāmatu, lai mierina fakts, ka Bredberija darbs ir savas reizes desmit īsāks.)
    
Bredberija prozai raksturīga spēja likt lasītājam justies kā sapnī – ar skaidriem sajūtu uzzibsnījumiem, smaržu un skaņu mirkļiem, līdz fiziskām sāpēm nosmailinātu emociju dūrieniem, tomēr netveramā, neapturami aizslīdošā un neatstāstāmā. Tā ir dziedoša proza, kurā jaušams reibums no vārdiem un tēliem, no kuras nesagaidīt liela vēriena „action” un uz paplātes pasniegtu morāli. Daļēji tāpēc Bredberijs vienmēr stāvējis ārpus žanriem un rāmjiem. Kosmosa ceļojumi, citplanētieši, monstri un maģija – tas viss šais grāmatās atrodams, tomēr visam pāri klājas tā īpašā, elitārā patina, kas pat zvērinātiem fantastikas nīdējiem likusi šo darbu priekšā apklust.

Vārdam "vintage" angļu valodā ir divas nozīmes – "senatnīgs, antīks" un "vīnogu ražas novākšana", to lieto arī izsmalcināta retro stila apzīmēšanai. Varbūt mazliet novecojis, tomēr – īsta manta. Bredberija darbi mūsdienās ir tieši šāds "vintidžs" – vienlaikus glezna literāras pagātnes relikvija un mūža brieduma atspoguļojums. Varbūt viens krājums ir tuvāks briljantu virtenei, otrs – stikla pērlīšu saujai, tomēr arī to slīpējumā nav noslēpjams Meistara rokas pieskāriens.

Bārbala Simsone, Kultūras Forums, 2010. gada jūnijs