Fantāzijas žanrā, kurā noteiktas obligātās struktūras formulas šķietami ierobežo iztēles lidojumu, rodas paradokss – fantāzijā it kā nav ļauts izpausties fantāzijai. Taču laiku pa laikam kāds rakstnieks darbs „uzspridzina” žanru no iekšpuses un ar šo iztēles sprādzienu satricina līdzšinējos priekšstatus par žanru. Neizbēgami katrs šāds rakstnieks aiz sevis ved veselu rindu epigoņu, kuri, kā likums, nespēj sasniegt sava parauga panākumus. Taču nekas tāds nebija iespējams ar 1984. gadā publicēto Roberta Holdstoka darbu „Mitago mežs”, kuram gan pats autors uzrakstīja virkni (apbrīnojamā kārtā ne mazāk ne mazāk kvalitatīvu) turpinājumu, bet kura bezgala īpatnējo, valdzinošo fantāzijas pasauli pilnā mērā „apdzīvot” līdz šim nav spējis neviens cits. Jo grāmatā elpo, smaržo, virmo, asiņo, biedē un trako mītu pasaule, kādu citiem vairs nav izdevies atdarināt.

Stīvena Hakslija tēvs visu mūžu ir veltījis senā piemājas ozolu meža izpētei, pēc nāves atstādams tikai neskaidras piezīmes un rūgtas atmiņas par atsvešinātību. Atgriezies Anglijā pēc II Pasaules kara beigām, Stīvens apjauš, ka vecākais brālis Kristians seko tēva pēdās un aizvien ilgāk pazūd mežā, kurp viņu vilina neizskaidrojama apsēstība ar pārdabisko, kas, šķiet, iemājojis pirmatnējās ozolu audzēs. Drīz uz mežu – sākotnēji uzmeklēt brāli, bet vēlāk jau, savādas vilkmes dzīts, – dodas arī Stīvens. Un mežs sāk pietuvoties Stīvenam arī fiziski – pagalmā neiedomājamā ātrumā sariešas koku atvases, kabineta grīdu izārda ozola saknes, bet naktīs jauno vīrieti sāk apciemot kāda noslēpumaina būtne, kas smaržo vienlaikus pēc zemes un mežonīgi brīvas sievietes. Iegājis mežā, Stīvens sāk apjaust, ka arī pats ir daļa no kāda, iespējams, jau sen izstāstīta stāsta…

„Mitago mežs” ir romāns, kura pirmo apzīmējumu gribas izvēlēties nevis no verbālās vai audiovizuālās, bet smaržu pasaules. Teksts vārda tiešā nozīmē pludo smaržās – vēla rudens vai agra pavasara meža, trūdošu zaru, mitruma, skuju, lapu, dzīvnieku, zāles un sūnas smaržās. Un grāmatas centrālais tēls patiesi ir mežs – senais, nieka trīs kvadrātjūdžu lielais viduslaiku ozolu mežs, kas klusi eksistē reālistiski atveidotā pēckara Anglijas lauku ainavā – citas realitātes samežģījums, cita laika virpulis un varoņu zemapziņas aktivizācijas punkts.

Recenzijas turpinājumu lasiet 18. aprīļa “Kultūras Dienā”.

Bārbala Simsone, durvjupele.wordpress.com, 06.05.2013.