Kaut gan amerikāņu "šausmu tēva" Stīvena Kinga slava Latvijā, tāpat kā daudzviet pasaulē, balstās gandrīz tikai viņa meistarīgajā psiholoģiskā šausmu žanra ekspluatācijā, gandrīz trīsdesmit gadu garumā tapušais romānu cikls "Tumšais tornis" pierāda, ka tikpat vieglu roku rakstnieks spēj atdzīvināt arī fantāzijas žanru - līdz tādai pakāpei, ka sērijas popularitāte Rietumos ir līdzvērtīga "Gredzenu Pavēlnieka" slavai. Kā ikonogrāfisks kultūrcitāts jau stabilizējusies rinda "Vīrietis melnā bēga pāri tuksnesim, un strēlnieks sekoja viņam pa pēdām" – rinda, ar ko sākas vairāk nekā 3000 lappušu garais cikls un sērijas pirmā daļa, latviski nupat izdotais romāns " Strēlnieks" – prelūdija, kas gan iepazīstina ar Torņa pasaules scenogrāfiju, bet visumā satur vairāk mīklu, nekā atminējumu.

Fantāzijas lielais pluss citu žanru vidū ir tas, ka autoram ir brīva vaļa radīt jebkādu, arī pilnīgi traku pasauli, neko nepaskaidrojot un ne par ko netaisnojoties. Taču savādā kārtā liela daļa fantāzijas daudzsējumu epopeju autoru to vien dara, kā citiem vārdiem reproducē to pašu veco, labo stāstu par Frodo un Lielvaras gredzenu. Šo slazdu Kings apiet ar ironisku izmanību, jau darba ievadā paskaidrojot, cik ļoti iespaidojies no savas jaunības hipiju elka Tolkīna darbiem, un tālākajā tekstā nepietuvojoties "Gredzenu Pavēlnieka" formātam pat akmens sviediena attālumā. "Strēlnieks" neko nepaskaidro un ne par ko netaisnojas, bet iesviež lasītāju jau risoša stāsta vidū, vēlāk laiku pa laikam laipni atvēlot dažus kumosiņus fona informācijas, lai lasītājs galīgi nezaudētu cerību. Tas ir gana, lai remdētu badu, un gana, lai neatturami dzītu uz priekšu caur lappusēm.

Grāmatas ievadā rakstnieks atzīst, ka šai ciklā mēģinājis radīt ko "tolkīnisku", bet ievietot to nevis miglainajā skandināvu mitoloģijas, bet brutāla spēka pilnajā Mežonīgo Rietumu pasaulē, caur kuras spokaino tuksnesi, kalniem un pazemi laužas Strēlnieks – mūsdienu pasaules visai pretrunīgais bruņinieks. Fantastiskais vesterns tēlo deģenerētu pasauli, kurā vilinošu un sirreālu kombināciju veido arhetipiski fantāzijas elementi un mulsinoši pazīstamas detaļas. Rodas iespaids, it kā mēs nemanāmi slīdētu no vienas pusmetaforiskas pasaules otrā, bet visur nestu līdzi kādus sīkumus no zināmās realitātes, pie kuriem pieturēties, kad sirreālais strāvojums kļūst pārāk spēcīgs.

Šī ir viena no retajām grāmatām, kuras pamatu veido nevis stipri palēninātā fabula, bet atmosfēra, kaut sižetā atrodami vismaz sešu dažādu žanru elementi, nemaz nerunājot par Bodlēra un T.S. Eliota dzejas ietekmēm. Kinga radītais visuma modelis ir universāls un pārlaicīgs, tas atbalso seno ķeltu "burbuļu pasauli" – dimensijas, cita ar citu savienotas kā gaisā peldoši ziepju burbuļi, kuru saplūduma vietās iespējams brīvi pārvietoties no vienas otrā. Taču visas savieno axis mundi, tumšais, neizdibināmais Tornis, laiktelpas atkalsasiešanas punkts. Kamēr tā nav, laiks un telpa Kinga pasaulē ir, citējot citu klasiķi, "izgāzušies no eņģēm", plūstoši un zūdoši jēdzieni, ik pēc mirkļa trūkstoši ilūzijas pavedieni. Svešādajā pasaulē ik pa brīdim uzzib citu realitāšu fragmenti – bārā kāds uz klavierēm spēlē Bītlu dziesmu, no 20. gadsimta Ņujorkas tajā iemaldās zem kadiljaka riteņiem mirstošs pusaudzis, kāda personāža runā piepeši iespraucas Bībeles un Freida vārdi, utt.

Attēlotās pasaules degradācijas mērogs ir pats varonis – krusta karotājs un nodevējs vienā personā. Strēlnieks Rolands (tāds Klinta Īstvuda lomu un "Gredzenu Pavēlnieka" Aragorna krustojums) atbilstoši savam vārdabrālim no episkās franču balādes ir tālu no klasiska varoņa mūsdienu izpratnē – viņa pasauli pārvalda ieroču spēks, uz priekšu dzen apsēstība ar personiskā Svētā Grāla - Tumšā torņa meklējumu, kas stāv pāri tiklab morālei, kā cilvēcībai. Kas ir šis (reālais? alegoriskais?) Tornis un kāpēc tas jāuzmeklē – to vēl neapjauš nedz lasītājs, nedz (pagaidām) arī pats Rolands. Bruņinieks, kas visas problēmas risina ar šaujamieroču palīdzību, savu meklējumu dēļ ir spiests kļūt par šamani - nokāpt pazemē un trausties kalnā, minēt mīklas un zīlēt kāršu kavā. Viņa gaitas pavada un caurstrāvo nāves jēdziens. Ceļā sastaptie cilvēki var būt tiklab dzīvi, kā miruši, un, kā uzzinām jau pirmajās romāna lappusēs, neviens no šiem stāvokļiem nav mūžīgs. Laiks tiklab kā telpa ir ilūzija, bet savādais "vīrs melnā" tikpat nepielūdzami kā nāve joprojām ir priekšā.

Kaut gan Strēlnieka gaitas ik brīdi aprakstītas citu personu (ceļā sastapta vientuļnieka, seksuāli uzvilktas bāra īpašnieces, apjukuša citpasaules pusaudža) kontekstā, grāmatā valdošā noskaņa ir tuksnesīga, absolūta vientulība. Savādā Grāla meklētājs nedrīkst pieķerties nekam, jo ceļamērķis stāv pāri laba un ļauna izšķiršanai. "Vīrs melnā" atrodas priekšā, un Strēlnieks seko – visi citi tēli ir tikai kartona figūras tukšā ceļā, un pagurušais, nenosakāma gribasspēka dzītais ceļinieks noslauka savā ceļā gan ienaidniekus, gan draugus. (Iespējams, ka paralēles ar Frodo ceļā uz Mordoru tomēr ir samanāmas – tikai tas ir cinisks, bruņots un cīņās norūdīts Frodo.) Romāna noslēgumā apokaliptiskās vīzijās tiek pārmalti bibliskās pasaules radīšanas un zen filozofiskās sistēmas pasaules izpratnes nojēgumi, un ceļš ar nesasniedzamo galamērķi turpinās.

Aizverot vāku, neatstāj sajūta, ka caur virmojošu ūdens spoguli ir pavirši un teju neatļauti iemests skatiens citādā realitātē, bet nav izprastas tās kopsakarības. Nezināmais un neuzminētais brīžiem kaitina, taču Kings pats izteicies, ka vēlas, lai "Tumšā torņa" sērija tiktu izlasīta kā viena vesela grāmata. Līdz ar to analizēt tikai pirmo romānu būtu līdzvērtīgi kā analizēt vienu atsevišķu grāmatas nodaļu. Jācer, ka turpmākās grāmatas palīdzēs atminēt Tumša torņa uzdotās mīklas.

Speciāli "Dienai", Bārbala Simsone