Ražīgā amerikāņu “šausmu karaļa” Stīvena Kinga romāniem
visprecīzākais apzīmējums laikam būtu “fobiju preparācijas”. Katrā
no nu jau dučos skaitāmajiem romāniem bāzi veido visai precīzi
fiksēts cilvēcisko reakciju spektrs, sastopoties ar kādu universālu
baiļu avotu – tiklab tā modernajā kā arhetipiskajā aspektā. Tā,
piemēram, latviski pagaidām netulkotajā darbā The Stand uzvaru svin
bailes no slimībām, sakāpinātas bailēs no epidēmijas un tās
rezultātā izraisītas apokalipses, romānā Roze, ērkšķu puķe – bailes
no vardarbības ģimenē, romānā Kerija – bailes no sociālās
atstumtības, utt. Biedē gan pārdabiskais (romānos Firestarter,
Salem's Lot), gan tīri psiholoģiskais (romānā Mizerija). Rakstnieka
pēdējo gadu darbos baiļu avots gandrīz vienmēr ir psiholoģiskas
dabas, bet pārdabiskais, ja vispār figurē, tad pilda tikai šo baiļu
katalizatora funkcijas. Viens no kolorītākajiem šāda veida darbiem
ir nupat atkārtoti izdotais viens no populārākajiem rakstnieka
darbiem
Zvēru kapiņi (Pet Sematary), veltīts tam, lai
no teju visiem iespējamajiem skatpunktiem analizētu vienas no
universālākajām cilvēces bailēm – bailes no nāves.
Nāve faktiski ir visu šausmu literatūras darbu dziļākais “baiļu
faktors”, jo bailes no monstriem, maniakiem, spokiem, slimībām,
augstuma utt. – patiesībā to visu īstais objekts ir nāve. Īpaši jau
tuva cilvēka neloģiskā un nesaprotamā aiziešana, miesas un dvēseles
nesaraujamās vienības sadalīšanās ir fascinējusi daudzus filozofus
un literātus, taču tikai retais šai tēmai ir tuvojies ar tik asu
ķirurga skalpeli kā Kings, iedzīvinot lielas cilvēku daļas ļaunākos
murgus.
Kingam tradicionālajā stilā romāna ekspozīcija ir tik idilliska, ka
uzreiz raisa aizdomas – jauna ģimene ievācas ģimenes mājā netālu no
dzīvas satiksmes maģistrāles. Kinga daiļrades (un žanra) pazinējs
jau ļoti drīz nojauš ne tikai to, ka idilli kuru katru brīdi
pārraus krīze, bet arī to, no kuras puses vējš pūš, jo Kinga
rakstītajā nemēdz būt nejaušību. Kā baiļu psiholoģisko katalizatoru
rakstnieks atkal izmanto pārdabisko, taču tas vēl ir tāls un tikko
jaušams (sieva baidās no bērnības traumas izraisītas fantāzijas –
mirušās māsas tēla, kas slēpjas skapī, netālu no mājām esošā
dzīvnieku kapsēta rosina sešgadīgās meitas sarunu ar tēvu, kurš
īsti neaptver, kā bērnam izskaidrot nāves faktu, utt.). Nāve
slēpjas tumšās, slepenās vietās – skapī, mežā, citiem vārdiem –
droši noglabāta zemapziņā, kur tās esamību nostumj, lai par to
nedomātu. Vienlaikus Kings demonstrē, kā mirstīguma apjausma laiku
pa laikam elpo pakausī jebkuram cilvēkam apzinīgā vecumā.
Pirmā priekšnojauta novēdī brīdī, kad meita Ellija aiziet uz skolu
un tēvs ar piepešu skaidrību apjauš laika ritumu. „Mēs novecosim,”
viņš domā, un viņu sagrābj neizskaidrojama šausmu sajūta, kas uz
sekundi pārrauj idillisko stāstījumu. Sākot no šī brīža, Kings
izvērš Zvēru kapiņu centrālo sižeta līniju, balstot to uz
cilvēciskajām ilgām pēc fiziskās nemirstības un / vai iespējas
augšāmcelt mirušos, parādot, kā tas varētu notikt un ar ko
beigties.
Kad nelaimes gadījumā iet bojā ģimenes mīlulis kaķis, tēvs atceras
kaimiņa stāstīto par “zvēru kapiņiem” netālu mežā – senu indiāņu
apbedījumu vietu, ar ko saistās baisi nostāsti. Aprokot šai vietā
kaķi, gaisā jaušamas pirmās nelaimes nojautas. Kaķis patiesi
atgriežas dzīvē, taču tā ir tikai fiziskā dzīvība – ir zudis tas,
ko varētu dēvēt par dvēseli; to aizstāj klusa, neizprotami draudīga
iedaba; mājinieki drīz sāk no dzīvnieka baidīties. Neraugoties uz
pirmo brīdinājumu, pēc traģiskas autoavārijas tēvs izmisīgā cerībā
uz kapsētu aiznes arī tās upuri, divgadīgo Geidžu... un, pat
skaidri apzinoties draudus, arī trešā nāve neatceļ palicēju
neprātīgo vēlmi atdzīvināt mirušos. Ar šo trīskāršo kāpinājumu
Kings izvērš nāves tēmu iespaidīgā psiholoģiskā analīzē. Kas ir
fiziskā nāve? Vai visa gals? Kā mēs uz to raugāmies? Un ko esam
gatavi darīt, lai novērstu neizbēgamo?
Romānā uzkrītoši redzami lietotas reliģiskās alūzijas: ģimenes
uzvārds ir Krīdi (creed angļu val. – ticības apliecība), kaķa vārds
Čērčs (church – angļu val. baznīca), par romāna moto likta
parafrāze par Lācara augšāmcelšanas stāstu, kaimiņa vārds Džads
(oriģinālrakstībā Jud) atsauc atmiņā Jūdu; arī Džads savā ziņā ir
baiso notikumu iniciators. Taču Kings norauj mirstīgumam reliģijas
mierinošo plīvuru, atklādams nāvi tās primitīvi biedējošajā
aspektā, paralēli ekspluatēdams arī joprojām dzīvo ticību
augšāmcelšanās fiziskajam faktam – šim faktam reliģijas nozīmes
zudums sabiedrībā ir atdevis kādreizējo šausminošo nozīmi, kas
savulaik radīja ticību vampīriem un zombijiem. Kinga aprakstītā ir
tukšas miesas čaulas augšāmcelšanās, kas biedē jo vairāk tāpēc, ka
nepazīstamais, ļaunvēlīgais saturs slēpjas pazīstamā un mīlētā
ķermenī. Romāna noslēguma epizode ir nodēvēta par visu laiku
efektīgāko šausmu ainu visā žanra vēsturē. Un līdz mielēm pārbīli
izbaudīt liek fakts, ka “pēdējās pakāpes” augšāmcelšanās sekas
romāns vairs neparāda – lasītāja iztēles mehānisms jau ir
iedarbināts, un nekāda rakstnieka meistarība vairs nevar sacensties
ar katra personisko rēgu uzbrukumu, ko izraisa romāna pēdējās
rindkopas.
Daudzu Kinga romānu noslēgumā rādīta, kā teiktu Tolkīns,
“eikatastrofa” – proti, šausmas pārvar pašaizliedzība, tiek rasts
kaut īslaicīgs risinājums. Taču ne šajā romānā, jo nāve nu reiz ir
tas “baiļu faktors”, kuram pārkāpt nepalīdz nekāda cilvēciska
rīcība. Zvēru kapiņi ir viens no tiem romāniem, kuros Kings ir
iedzīvinājis arī savu personīgo baiļu rēgus, jo vismaz daļa
notikumu ir autobiogrāfiski: varbūt tieši tāpēc teksta radītā
klātbūtnes apjausma ir tik īsta un neomulīga. Un, iespējams, tieši
šo iemeslu dēļ Zvēru kapiņi ir viens no retajiem Kinga romāniem,
kurus pats autors pēc sarakstīšanas “nobāzis tālāk no acīm” un
izvilcis vien pēc ilgas tielēšanās ar izdevēju.
Var jau teikt, ka romāna sižetiskajam dramatismam piestāvētu
priedēklis „melo”. Tomēr jāpiekrīt Guntim Berelim, ka, „runājot par
Kingu, zūd jēga tradicionālajam literatūras sadalījumam nopietnajā
un triviālajā”. (Guntis Berelis, Latviski Stīvens Kings tiešām
murgo. // Diena, 1996. g. 16. oktobris.) Baiļu rēgi pavada
katru no mums, un, triviāli vai nē, tie nemitējas dzīvelīgi līst no
aizapziņas kapiem, kuros tos esam ieslodzījuši.
Bārbala Simsone, http://www.diena.lv, 20.03.2012.