Pirms trim gadiem amerikāņu rakstniece Sūzena Kolinsa , pusmiegā slēgājot TV kanālus no cita uz citu, vairākas reizes pamīšus uzdūrās kādam izdzīvošanas šovam un ziņu pārraidei no kara plosītajiem Tuvajiem Austrumiem. „Vienā kanālā jaunieši meloja, šantažēja, riskēja un vicināja dūres, lai iegūtu šova uzvarētājam apsolīto naudas balvu. Otrā tādi paši jaunieši cīnījās par savu dzīvību. Manā nogurušajā prātā šīs idejas saplūda un pārklājās.” Šīs miegainās rotaļas ar TV pulti radīja pasaules bestselleru „ Bada spēles”, kas, turpinot Hakslija "Brīnišķīgās jaunās pasaules", Bredberija "Fārenheita 451", Goldinga "Mušu valdnieka" un Orvela "1984" tradīcijas, stāsta formā izkliedz brīdinājumu par to, kas sagaida pasauli, ja tā turpinās bezrūpīgi ripot pa uzņemto kursu.

„Bada spēlēs” mēs redzam literatūrā bieži ekspluatētu ainu, kurā nākotnes civilizācijas un tehnoloģiju uzplaukuma laikā cilvēcība ir, citējot T.S. Eliotu, progresējusi atpakaļgaitā. Globālu katastrofu rezultātā mūsdienu Amerikas Savienotās Valstis iznīcinātas, to vietā nākotnes ekvivalents – bada un baiļu valsts Panema (nosaukumā caurspīdīgi aizšifrēts seno romiešu sauklis panem et circenses – maizi un izpriecas). Ar maizi gan valstī tā paknapāk, toties izpriecu netrūkst – un vēl kādu! Antiutopijai raksturīgais valstiskais veidojums-parazīts ik gadu neaizplīvuroti pieprasa asiņainus cilvēku ziedojumus – divus jaunus "gladiatorus" no katra pārvaldītā apgabala, kuriem uz dzīvību un nāvi – līdz pēdējam izdzīvojušajam - jācīnās speciāli tam iekārtotā teritorijā, lai pārējie  valsts iedzīvotāji varētu aizmirst izsalkumu, savos TV ekrānos dienu un nakti aizrautīgi sekojot līdzi realitātes šovam; izvēlēties favorītus, slēgt derības – nu gluži visu to pašu, ko kaislīgi šovu vērotāji savos ērtajos dīvānos pie TV vai ikkatru darbdienas vakaru darīja arī tālajā 2009. gadā...

Katram laikmetam ir raksturīgas savas lielākās bailes. 19. gadsimtā Frankenšteina radītāja atspoguļoja cilvēci pārņēmušās šausmas no neapvaldītas zinātnes; 20. gadsimtā abās dzelzs priekškara pusēs vienlaikus mutuļoja bailes no aukstā kara un komunisma. "Bada spēles" par sava laikmeta šausmu objektu padara popkultūras šovu – totalitārā valsts gan izdomājusi Spēles, bet pie dzīvības tās uztur skatītāju miljoni pie saviem ekrāniem, kuru izklaides labā šova dalībnieki cīnās un mirst. Jo - kas gan būtu izklaide bez pienācīgas auditorijas? Un „Bada spēlēs” izdzīvos nevis darviniski piemērotākais, bet gan tas, kurš iekaros visvairāk skatītāju simpātiju. (Ja mēs dzīvotu Romas impērijas laikā, vai kāds šaubās par to, ka gladiatoru cīņas tiktu pārraidītas TV tiešraidē un uzvarētā likteni skatītāju īkšķu vietā izšķirtu telefonbalsojums?)

Stāstu par to, vai un kā iespējams nezaudēt cilvēcību laikā, kad izklaide masu prātos ir svarīgāka par ētiku, stāsta Spēlēm izraudzītā sešpadsmitgadniece Katnisa. Apveltīta ar vēsu loģiku, cīņas garu un laikmetīga egoisma devu, Katnisa atbilstoši savā vārdā iekodētajam dzīvniekam vēl pirms Spēļu sākuma vienmēr krīt uz četrām. Tomēr arī viņai kaut kas sevī jāpārlauž, lai izdzīvotu situācijās, kad vairums cilvēku bez apdomas metas pāri robežai starp laba un ļauna izšķiršanu.  Katnisas un pārējo šova dalībnieku izvēles – nebūt ne tās labākās, tomēr vienīgās iespējamās, lai turpinātu eksistēt, – veido romāna fona spektra vistumšāko krāsu. Uz jautājumu, kas paliek pāri no kultūras un civilizācijas bada un nāves baiļu apstākļos, romāns sniedz vien daļēju atbildi.

Vairāk nekā tikai vienā veidā „Bada spēles” sižetiski atbalso sengrieķu mītu par Krētas salas labirintu, kurā mītošajam monstram Mīnotauram ik septīto gadu upurē septiņus puišus un septiņas meitenes – un ne jau kādu reliģisku apsvērumu dēļ, vienkārši tāpat – lai iedzīvotāji mierīgāki. Kolinsas romānā katrs no arēnā izlaistajiem pusaudžiem vienlaicīgi ir glābējs Tēsejs un aprijējs Mīnotaurs gan pats sev, gan citiem. Vai palīdzēt pretiniekam, kurš šai brīdī tevi konkrēti neapdraud? Vai ticēt, kad kāds piedāvā „aliansi”? Un kas notiks, ja divi sabiedrotie cīņas arēnā paliks beidzamie? Šīs psiholoģiskās spēles ir gana smagas, lai lasītājam tiktu aiztaupīta daža laba asiņaina epizode, tomēr arī ar atlikušajām pietiek, lai būtu grūti iedomāties, kā šo darbu iecerēts ekranizēt (taču scenārijs jau top rakstīts!). Ja pusaudžu literatūrā nereti centrālo vietu ieņem jautājumi no sērijas "vai viņš pirmajā stundā uz mani paskatīsies vai nē" un "ko vilkt mugurā uz klases ballīti", tādas "Bada spēļu" epizodes kā piedegušas maizes uzlasīšana no ielas vai Spēļu dalībnieku kā sava veida apslaktēšanai nolemtu Mis un Misteru Universe pošana un pucēšana pirms „svinīgā uznāciena”, cerams, iedveš žanrā nedaudz atsvaidzinoši aukstas elpas.

Kolinsa raksta pusaudžu auditorijai, līdz ar to lasītāju nenogurdinās nedz pārāk liels skaits tehnisku un vēsturisku "jaunās pasaules" detaļu, nedz pārāk uzkrītoša morāle. Tiesa, dažbrīd lasītāju nedaudz kaitina tas, ko Stīvens Kings savā apskatā par grāmatu nodēvējis par „autora slinkuma lēkmēm” – proti, faktu, ka teju vai visas bezcerīgās situācijas romānā tiek risinātas ar savdabīga deus ex machina – sajūsmināto TV skatītāju saziedoto velšu palīdzību, kas nekļūdīgi uzrodas, tiklīdz Katnisa pamanījusies izpatikt to (pārsteidzoši sentimentālajai) gaumei; šai ziņā „Bada spēles” nedaudz atgādina datorspēli, kurā ar noteiktu iepriekšparedzētu gājienu kombināciju var savā rīcībā iegūt visdažādākos izdzīvošanai nepieciešamos „artefaktus”. Arī citviet asociācijas ar datorspēli būtu spēcīgi jūtamas, ja vien stāsts netiktu stāstīts no Katnisas skatpunkta – kopā ar meiteni izmisīgi meklējot ūdeni, guļot koka zaros un bēgot no šova organizētāju un līdzspēlētāju sarūpētājiem nāvēkļiem, lasītājam vairs nav viegli iztēloties sabiedroto kā anonīmu videotēlu.

 Visbeidzot jāpiebilst, ka „Bada spēles" varbūt nebūtu iekarojušas pašreizējo popularitāti, ja to tematika nebūtu tik neomulīgi aktuāla. Pēc tam, kad esat izlasījuši grāmatu, paņemiet un atšķiriet jebkuru nedēļas TV programmu. Mazliet baisas izjūtas garantētas.

Kultūras Forums, Bārbala Simsone, 27.11.09.