„Pārāk dārgi būt varonim” – šādi pirms gada vēstīja Rīgas un
citu Latvijas pilsētu afišu stabi, reklamējot pazīstamu mobilo
sakaru kompāniju. Varoņa cenu šai gadījumā noteica uzdrīkstēšanās
mainīt mobilo sakaru operatoru. Lēti vai dārgi? Jautājumu par
varonības cenu uzstāda arī tikko latviešu valodā izdotā amerikāņu
rakstnieces Sūzenas Kolinsas triloģijas „Bada spēles” noslēdzošā,
ar nepacietību gaidītā daļa „
Zobgaļsīlis”, kura visas pasaules pusaudžu un arī
pieaugušo iemīļotajam romānam pieliek treknu un visai negaidītu
punktu.
Grūti spriest, vai šī punkta negaidītība ir autores iepriekš
apsvērta stratēģija vai pēdējās daļas rakstīšanas laikā spontāni
radies lēmums, vērojot to, kā miljoni fanu par teju vai galveno
„Bada spēļu” vadmotīvu pēc analoģijas ar „Krēslas” sēriju uzskata
romantisko trio „foršs zēns-meitene-otrs, ne mazāk foršs, zēns” ar
centrālo problēmu “kuru gan viņa izvēlēsies?”, kas nejaušības labad
norisinās uz skarbo „bada spēļu” - brutālu TV šovu un politisko
konfliktu sašķeltas nākotnes sabiedrības fona. Varbūt tieši tāpēc
rakstniece romantiski sajūsminātajam fanam kā auksta ūdens šalti
uzgāž savu atbildi, kurā ir ļoti maz runas par mīlestību un ļoti
daudz – par politiku. Tomēr lai potenciālo lasītāju tas nebiedē, jo
tieši ar pēdējo daļu „Bada spēles” (atšķirībā no „Krēslas”)
izvēršas fascinējoši aktuālā diskusijā par varu, nodevību un
varonības cenu.
Katnisa Everdīna – meitene, kura pret savu gribu ierauta globālās
politiskās spēlēs (jo ir pilnīgi skaidrs, ka īstās „spēles” Panemas
valstī noris ne jau TV redzamajās arēnās, bet politiķu kabinetos) –
beidzot sastopas ar jautājumu, ar kuru agri vai vēlu nākas
konfrontēt katram, īstam vai iztēlotam, varonim (vai arī viņš nav
nekāds varonis) – proti, kas īsti dotajā situācijā ir varonība un
vai cena par mērķa sasniegšanu nav pārāk augsta? Tieši šai brīdī
vairums lasītāju sapratīs, ka “Bada spēles” visu laiku vēstījušas
nevis par mīlestību, bet karu. Un, kaut gan paruna vēsta, ka šie
abi pielīdzināmi vismaz tajā ziņā, ka abos visi līdzekļi atļauti,
karā laimīgu beigu nav – ir tikai izdzīvojušie un sakautie, kuri
abi vienādā mērā mēģina salikt sevi atkal kopā. Ja iespējams.
Protams, taisnību vismaz romānu lappusēs alkstošais lasītājs
līksmo, redzot, kā trīspadsmit netaisni vadītās valsts rajoni viens
pēc otra tiek ierauti karā ar varaskāro un izlutušo eliti, vērojot
dumpinieku kaujas plānus un stratēģiski izgudrotos „propagandas”
kadrus TV – iestudējumus, kas iespaido nāciju daudz vairāk nekā
patiesa, taču nevienam neredzama varonība. Taču pamazām tieši tāpat
kā Katnisu lasītāju pārņem neomulīgā apjausma, ka dumpinieku
pretošanās taktikas nemaz tik ļoti neatšķiras no to darboņu
stratēģijām, pret kuriem tiek karots, vēl vairāk – vai jebkura, pat
brīvības vārdā izkarota, kara gaitā nepienāk mirklis, kad pārkāpta
„šaurā, sarkanā līnija” starp taisnīgumu un cilvēcību un līdz ar to
viens tirāns un diktatūra gluži vienkārši aizvieto otru? (Zīmīgi,
ka Kapitola „veco” prezidentu Snovu (Snow – angl. „sniegs”, tātad
sastingums, rigiditāte – aizvietos jauna prezidente, uzvārdā Koina
(Coin – angl. „monēta” – komercija!) Un ko tādā gadījumā darīt
varonim, visa „projekta” reklāmas sejai, kurš beidzot atskārš, ka
šai spēlē viņam/ai faktiski ir vien bandinieka loma, un vairs
netic, ka ar savu misiju spēs padarīt pasauli labāku?
Kolinsas atbilde, kuras izklāsts aizņem visas četrsimt „Zobgaļsīļa”
lappuses, ir ne tik daudz oriģināla, cik drosmīga. Parasti šāda
tipa, īpaši jau pusaudžiem adresēts, romāns beigtos mums labi
pazīstamā veidā – labie ar lielākiem vai mazākiem upuriem uzvar
ļaunos, varone apprec savu izredzēto, happy end ar dārzā
skraidošiem bērniem un laimīgā pāra skūpstu saulrieta fonā... tikai
neviens nejautātu pēc paveiktā cenas. Autore to dara un ar šo
jautājumu sagrauj pazīstamā robežas. Jo karš vienmēr ir īsts. Nāve
vienmēr ir īsta. Sirdsapziņas izstiepšanai līdz plīšanas robežai ir
cena. Un visaugstāko cenu maksā tie, kuri vairs nedzird sev pēc
uzvaras veltītos slavinājumus.
Ja pirmajās divās grāmatās izklaides funkcijas nedaudz aizēnoja
vēstījumu, tad pēdējā daļā lasītāja acu priekšā tiek nostādīts
neomulīgi izgaismots spogulis, kurā mēs beidzot pamanām, kādu lomu
visu triju grāmatu garumā esam spēlējuši mēs paši – izklaides kārie
skatītāji, kuri vēlas redzēt action (jā, arī perverso “Bada spēļu”
sākuma uzstādījumu, kurā TV šova ietvaros skatītāju izklaides vārdā
cīnās un viens otru nogalina šo pašu skatītāju bērni – un lai pirmo
akmeni met tas, kurš nealka uzzināt, “kā tas viss beigsies”), bet
nevēlas skatīties uz to, kas pēc action paliek pāri.
Salīdzinot ar pirmajām divām triloģijas daļām, “Zobgaļsīļa”
stāstījums virzās gausāk, ārēji šokējošā ir maz. Toties nāves ir
daudz, un tā ir bezjēdzīga. Varoņi izskatās noguruši – kādi
patiesībā arī ir. Varoņi tāpēc jau ir varoņi, ka no viņiem prasa
neiespējamo – un nevienu neinteresē, kas paliek pāri pēc tam, kad
neiespējamais izdarīts. Kareivji – nogalināšanas mašīnas bez
žēlastības un nožēlas - ir vajadzīgi kara laikā, bet kļūst lieki
(un neērti), kad uzvara izcīnīta. Arī no Katnisas - “meitenes
ugunī” – pāri paliek tas, kas parasti paliek pēc degšanas – pelni.
Kā no šiem pelniem atkal salikt sevi kopā un uzbūvēt dzīvi, un vai
tas maz vairs ir izdarāms – to sabiedrība vairs nejautā, vien
pabrīnās, cik apdzisuši viņu varoņi izskatās, kad no tiem vairs nav
atkarīga pārējo izdzīvošana. Grāmatas noslēgumā neviens pompozi
neapgalvo, ka “pārāk dārgi būt varonim”. Bet, ja tā apdomā, neviens
jau arī nepieņem tik svarīgu lēmumu kā mobilo sakaru operatora
maiņa.
Bārbala Simsone, Kultūras Forums, 03.12.10.